Sveiciens visiem,kas lasa šo rakstiņu.Šī diena man bija tāda īpaša,šķiet,pa manu ķermeni skraida tirpiņas,laimes tirpiņas,kuras šodien sev guvu.Tad nu manī ir dzirkstele,kuras iespaidā ķeros klāt pie uzdevuma izpildes.

Ikdiena ir pašsaprotama ikvienai no mums,tapat kā man,mēs ejam,skrienam,meģinām izdarīt ikdienas darbus,kas sākas no Burta A un beidzas ar Z.Ceļamies,lai katru dienu virzītos uz priekšu,bet veicot ikdienas darbus iesprūstam darbu kaudzē un netiekam ne uz vienu pusi ne uz otru pusi.Reizem jūtos tā,ka atmetu visam ar roku un atļaujos pagulēt,kad tiek lielā iespēja,staigāt pa māju ar izspūrušiem matiem un siltā halātiņā,kurš patiešām ir tik mīļš šajās aukstajās ziemas dienās. Mana ikdiena sākas ar lielakās meitas palaišanu uz bērnu dārzu,ja vīrs jau devies uz darbu,kas sākas sešos no rīta,tad iekurinu krāsnis,malkas sanešana,pa dienu mājas uzkopšana,trauku mazgāšana,putru vārīšana,mazulīša aprūpe,kas kā jau zināms neaizņem mazu laiciņu,vakariņu gatavošana un vīra sagaidīšana mājās,protams,visam pa vidu atļaujos laiciņu sev,pakomunicējot ar Jūlijmamiņām par mūsu mazajiem bumbulīšiem,draugu saziņai.Kad māja uzposta,visi darbi izdarīti,priekā nopūšos,nu viss,beidzot viss tīrs,bet kad mājās ierodas meita,tad tas prieks manā sirdī plosās tik mazu mirklīti,jo māju uzkopšanu varu sākt no jauna,smieklīgi?! Reizem jā,bet reizem no tā nogurstu.Bet ne jau viss ir tik ikdienišķi.

Pildot šīs nedēļas pirmo uzdevumu,pasekoju līdzi kādas Rūpes citi sniedz man,kaut gan ikdiena,man paiet pa māju,bet tas jau nenozīmē,ka par mani neviens neparupējas.Sāku domāt un saprotu,ka vis ir pašsaprotami,ka mēs viens par otru rūpējamies,gan saņemot tās no tuvajiem un tālākiem cilvekiem,gan tās sniedzot citiem. Vis liekas jauki,līdz bridim,kad par rūpēm ko saņemam aizmirstam pateikties,pateikt PALDIES par darbiem,rupēm un milestību,ko mums sniedz,vienalga lai kas tas būtu,sēdvietas iedošana,durvju atveršana,siltas tējas saņemšana,smaids ko saņemam,apskavieni un citi ikdienas darbi. Rūpes izpaužas tik dažādos veidos,jo pat padomājot,mana lielakā meita ik dienu samīļo,saspiežot tik stipri,ka arī vārdi "ES TEVI MĪLU" šķiet tik dziļi un nesamāksloti.Parasti mēs par to nepadomajam,bet te man bija mirklis izvērtēt,kur sapratu,kad ta nav tikai ikdiena,kad tas ir rūpes par mani,lai es justos labi,lai man būtu labas emocijas,labsajuta un smaids.Šajā nedēļā pateicos saviem mīļajiem,kas sniedza savas Rūpes par mani.Aicinu jūs atvert manu burvju lādīti,kurā ielikta mana pateicība maniem mīļajiem,kas deva savas RŪPES man :)

Ķeroties klāt otrajam uzdevumam,uzreiz gribas atzīties,ka vieglāk man ir dot,nekā lūgt.Manā izpratnē,Lūgumam ir jabūt skaistam,lai saņemtu pretīm,to ko velies iegūt,tādēļ arī šajā uzdevumā LŪDZU savām zelta zivtiņām,katrai pa trīs velēšanās.Manas zelta zivtiņas bija mana lielakā meitiņa,mana burvigā mamma un mans neatkārtojamais Vīriņš.Savu Lūgumu,lai par mani parupējās izteicu vēstules veidā,pagatavoju dažādu krāsu ziedus ar kātiņiem,kuras uzlīmēju uz vēstules,vēstulē ievietoju Lūgumu.No sākuma domāju,nu ko lai palūdzu,jo ikdienā viņi man tik daudz sniedz un rūpējās par mani,bet,tad izdomāju kad palūgšu lietas,kuras sen kāroju,lietas,kuras vēlos biežāk saņemt no viņiem.Vēstules aizlīmēju un noliku vietā,kur viņi ieskatās vispirms,kad pārnāk majās.

 Lūk šādi bija mani lūgumi.

Ķeroties klāt trešajam uzdevumam man tas šķita tik vienkāršs un interesants,jo labprāt padalītos,kāda ir mana zelta atslēdziņa uz "Zelta paņēmieniem".Tie man ir vairāki,kas veido tādu kā virknīti,kurai izeju cauri,beigu beigās atbrīvojoties no saspringuma,dusmām un sliktajām emocijām,stabiņā,kā durtiņas sarindoju savus paņēmienus,kurus ar zelta atslēdziņu var atslēgt un izlaist dusmas no sevis.

* No sākuma izraudos,kur ar asaru palīdzību izvadu lielo dusmu no sevis,kas kā akmens ar lielu sniega segu sasēdis virs manas sirsniņas.

* Pēc tam pastaigājos pa mežmalu,kur varu apkopot domas ,pie viena iztaisnot iespiedušos bedrīti,ko izveidojis smagais akmens ar savu sniega kaudzi.

* Tad iedzeru nomierinošu siltu tēju ar citrona šķēlīti,kura nokož skumjas,kas aizķērušās bedrītes kaktiņos,kas vēl nav iztaisnojusies

*Uzlieku un paklausos nomierinošu mūziku,kur izdejoju bēdu no sevis,kas ka trīsa pie manis piezogas.

*Bet attiecīgajos gadalaikos ļaujos nomierinošu dabas skatu vērošanā,piemēram kā:

-Ziemā krītoša sniega vērošana

-Rudenī lapu krišana

-Pavasarī putnu dziedāšana

-Bet vasarā lietus līšana,kas pakšķot pret palodzēm sasķaida visas dusmas 

*Bet pašu pēdējo kā saldo ēdienu atstāju izrunāšanās ar vīru,Es esmu viņu atradusi,šis ir cilvēks,kuram uzticu un stāstu visu,ne vienam citam ne mūžam neesmu uzticejusi visus savus stāstus,skumjas,priekus,bēdas,visu visu ko vien var iedomāties un pat neiedomāties,padomus,ko prasu,asaras no kurām nekaunos un uzticēšanās no kurām nebaidos,kāds varbūt teiks ka esmu neiedomājami traka,kāds sapratīs,bet es esmu viņam un viņš man.Viņš ir mana labākā "draudzene",kuru MĪLU.

Nu lūk,šāds ir mans šīs nedēļas darbiņš,kuram pateicoties jau esmu saņēmusi pirmo savu zelta zivtiņas vēlēšanos,tieši sī iemesla dēļ šodien lidinos kā putniņš pavasarīgās debesīs un varu pačukstēt,ka rīt dosimies uz Jūrmalu izbaudīt SPA,kur mamma piepildīs manu velēšanos,vai nav superīgi.Mūsu ikdienas pūliņi un darbi atmaksājas,tādēļ ir vērts DOT,lai SAŅEMTU pretī.

Baiba jeb saulux10 ;)

Labākā sieva 2014: pirmais uzdevums