07.05 10:00-15:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Ventiņu stāstniece, zāļu sieva Līga Reitere dzīvo īsti un skaisti jau šodien! Tā, kā pašai šķiet pareizi, un nebēdājot par to, ko neprot, bet darot to, ko māk tik labi, cik vien var, lai šos trūkumus atsvērtu! Vasaras saulgriežu laikā pie viņas pēc padoma brauc no visas Latvijas.
Kā jums šķiet, vai cilvēki vēl piekopj latviešu Līgo tradīcijas?
Ļoti, ļoti! Jāņu laikā ļoti daudzi staigā pa pļavām un plūc Jāņu zāles – stipri pirms Jāņiem un arī vēl pēc. Tas nozīmē, ka cilvēkiem šī tradīcija ir tuva!
Pēc tā, cik ļoti tiek izpirkts Jāņu siers un alus var redzēt, ka dzert alu un ēst Jāņu sieru joprojām ir latviešu tradīcija.
Cik ļoti daudzi kurina ugunskurus! Un nevis, lai sadedzinātu atkritumus, bet, lai godinātu saules gaismu, lai izdzīvotu īso nakti pie gaismas. Kamēr saulīte ir nost un vēl nav augšā, cilvēki ar ugunskuru uztur saules atstāto rietējuma sārtumu.
Šis laiks, kad cilvēki dzied, brauc pie otra ciemos, kad kopā savācas radi, draugi un paziņas, un uzklāj galdu – tās taču ir tradīcijas!
Kuras, jūsuprāt, ir spēcīgākās tradīcijas?
Latvieši ir dziedoša tauta un literāri pareizi, runājot latviešu valodā šķiet, ka mēs jau dziedam! Izrunājot vārdus ar galotnēm, intonācija ir ļoti vijīga. Tādēļ, kad latvietis runā un citas tautas klausās, ir sajūta, it kā mēs jau dziedam un to, ko mēs runājam, to varētu ar notīm pierakstīt!
Tas, kā cilvēks runā, parāda to, kā viņš dzīvo, cik kārtīgi turas uz pamata zem savām kājām. Parāda, vai cilvēks lokās visām pātagām un stabulēm līdzi vai viņš izliekas labāks, nekā patiesībā ir, vai arī ir vienkāršs un īsts un turas uz abiem kātiem.
Valoda ir tā, kas parāda, kāda ir mūsu dzīve, tādēļ es uzskatu, ka cilvēkiem savu dzimto valodu jāsaglabā! Tas, ka šobrīd daudzi rūpējas par to, lai latviešu kā valsts valoda būtu pamatvaloda un krievu valoda netiktu pieņemta kā otrā – ir atbalstāms! Latviešu un leišu valodas ir vienīgās, kuras atlikušas no Baltu valodas zara, gluži tāpat kā ārstniecības augiem griķim un kaņepei vairs nav neviena cita radinieka!
Kur apguvāt visu, ko zināt par tradīcijām, ārstniecības augiem?
Jo vairāk cilvēki no manis ko prasa, jo vairāk pieaug mana interese, attieksme un atbildības sajūta par to, ka vēl jāmācās. Mācos izteikties konkrētāk, lai mani nepārprot un, jo vairāk cilvēku pie manis nāk ko prasīt, jo vairāk es sevi izkopju.
Kā kļuvāt par zāļu sievu?
Kopš mazām dienām, vēl neiedama skolā, ļoti mīlēju pazust pļavā. Ir vairāki iemesli – kāpēc, bet pļava mani vilināja tik ļoti, ka tur varēju uzturēties pat līdz lietainam laikam!
Nevar teikt, ka lietus man patiktu labāk par saulainu laiku, bet nav arī tā, ka saulaina diena man patiktu labāk par lietu... Manī ir kaut kas tāds, kas nesakrīt ar lielāko vairākumu cilvēku.
Kas ir tas, kas atšķiras?
Es, piemēram, nevaru aiziet sauļoties. Šajā nodarbē varu atrast trīs lietas, kas man nepatīk, bet nevaru atrast trīs lietas, kas patīk!
Man nepatīk degt saulē, jo no tā sāp galva. Vēl man ir žēl zemē nosviestā laika, vārtoties smiltīs un neko nedarot. Tāpat man ir neērti atrasties vidē ar visiem tiem plikumiem apkārt.
Tā vietā es labprātāk izvēlos, kaut vai sauļojoties, bet ravēt dārzu. Pasākt ko lietderīgu! Dzīve jau rit tikai vienu reizi, uz ko cilvēki bieži vien saka: „Jā, bet atpūsties arī vajag!”
Tomēr mēs katrs atpūšamies citādāk! Ir cilvēki, kuri dzied. Es, piemēram, varu padziedāt tikai tad, ja nav jāuzstājas. Tad, ja jāuzstājas, ir grūtāk, jo ne vienmēr varu noturēt meldiņu – ikreiz iznāk nedaudz citādāk. Tā ir dziednieciskā dziedāšana!
Dziedāt un dziedināt ir ļoti tuvu stāvoši vārdi. Man ļoti patīk, kā šī doma parādīta „Likteņdzirnās” – ka visu sāpi var izdziedāt.
Cilvēki pārāk maz dzied! Kad viņi sanāk kompānijās pie galda, varētu svinēt un dziedāt. Ja nezina vārdus, var spēlēt dziesmu spēli, kur katrs dzied tikai pirmo pantiņu. Pats galvenais, lai cilvēki uztur dziedāšanas garu un prieku, vienalga, cik daudz vārdu vai pantiņu viņi zina.
Kas mums par milzīgiem dziesmu svētkiem! Kur vēl pasaulē tādi ir?! Tas ir pasaules ūnikums, fenomens, šī dziedošā tauta ir brīnums! Žēl, ka visus neņem dziedāt dziesmu svētkos, žēl, ka mēs tur netiekam. Tad, ja tiktu noņemts žogs, ja nepārdotu biļetes, bet teiktu: „Nāciet uz Dziesmusvētkiem!”, nebūtu tāda parka, kur visus dziedāt gribētājus sapulcināt! Tad Dziesmusvētki būtu jārīko vienlaicīgi vairākās Latvijas vietās – tā cilvēki grib dziedāt, tā viņi pēc tā ir nocietušies...
Kādēļ, jūsuprāt, latvieši vairs tik daudz nedzied?
Ir liela steiga, cilvēkiem nav laika.
Aiz sava slinkuma cilvēks ir padomājis, kā sev atvieglot darbu un sevi palutināt, jo slinkums ir tas, kas dzen radošo domu, sevišķi – racionalizāciju!
Kāpēc gan jāberž drēbes ar rokām, ja to varētu griezt dzirnaviņas? Kāpēc dzirnaviņas jāgriež ar rokām, ja tās varētu griezt elektrība? Slinkums ir tas dzinulis!
Cilvēks atvieglo sev darbu, bet iegūto laiku neizmanto, lai baudītu! Viņš to izmanto, lai darītu, ko citu, lai iegūtu vēl vairāk un vairāk. Sagrābj pusi pasaules pienākumu, atbildību, kaut kādus darbus, mantas un visu ko, un viņam nav laika! Cilvēkam ir vieta visam kam: septītajam darbam un septītajam draugam, bet pašam sev vairs vietas nav!
Tā vietā vajadzētu baudīt! Beidziet ārdīties un sāciet dzīvot – pasmaidiet, padziediet! Apstājieties, paklausieties, pasmaržojiet, kāds ir gaiss. Sajūtiet kā vējš noglāsta vaigu, kā tas pluinī matus! Nu attaisiet tās saspraustās tikumības copes un vienreiz ļaujiet vējam izpūst tiem cauri! Pabrēciet aiz laimes!
Cilvēkiem nav laika. Kāpēc nav laika? Tāpēc, ka viņi steidz visu sakārtot, lai pēc tam dzīvotu labāk! Un šis „pēc tam dzīvot labāk” ir tas, kas viņus nomaitā.
Kāpēc viņš nevar dzīvot labi jau tagad?! Paskaties sekcijā – kas gan par smukiem traukiem, velkam tos ārā! Kāpēc gan nevaram ēst no kristāla traukiem un strēbt zupu ar sudraba karoti jau tagad?
Kad tad – vai viņā saulē? Dzīvosim tagad! Un nevis pāri saviem līdzekļiem, bet dzīvosim ar to, kas ir mums līdzās. Ir man tā smukā servīze, nu tad liekam to galdā, ēdam ikdienā no šiem skaistajiem traukiem. Dzīvojam smuki jau šodien, nevis tikai pa augstiem svētkiem izliekamies labāki, nekā patiesībā esam. Velkam mugurā savas labās drēbes jau šodien!
Man, piemēram, nav tāda apģērba gabala, ko sauc par halātu! Es to neuzskatu par vajadzīgu, jo kas tad ir halāts? Tas ir apģērba gabals, ko parasti lieto pēc pamošanās un pirms apģērbšanās – šajā starpposmā. Tad kāpēc nevar uzreiz apģērbties skaisti, kāpēc nevar dzīvot skaisti jau uzreiz un tagad?
Jūs jau dzīvojat skaisti?
No rīta es ceļos, aukstā ūdenī nomazgājos, lai būtu moža un saprastu, kas notiek apkārt. Paņemu savu ūdens glāzi un burkānus, kas man garšo.
Citreiz, kad esmu nomazgājusies un pastaigājusies, vēl eju atpakaļ uz gultu un graužu savus burkānus. Paskatos pulkstenī un secinu, ka man vēl ir laiks, vēl varu pavārtīties. Šādi es baudu dzīvi – jau no rīta!
Kāpēc gan man būtu jāskrien uz deguna pakritušai? Es neesmu cilvēks, kurš kalpo mājai – māja kalpo man! Tiesa, es to nepametu arī novārtā – es tomēr skatos, lai pati tajā nelauztu kaklu un arī, lai ciemiņiem vēl būtu vieta. Tomēr sevi neizdzenu līdz pēdējam, no rīta līdz vakaram dzenoties pakaļ pēdējam puteklim. Es baudu dzīvi un cenšos dzīvot labi jau šodien!
Protams, būdams ventiņš, daudzas lietas arī pārspīlēju. Ļoti raksturīga ventiņu īpašība ir plātīšanās – izteikties plašāk, nekā prasa, izrādīties plašāk, censties plašāk.
Es neprotu vadīt mašīnu un neprotu runāt svešās mēlēs. Nevaru ar adāmadatām smalkus cimdus vai zeķes ķimerēt, lai gan adīt protu. Tomēr mani tas nevelk! Tad kāpēc man sevi nomocīt?! Es taču varu darīt to, kas man ļoti patīk!
Kas Jums patīk visvairāk?
Vārds strādāt nāk no krievu valodas „stradaķ” – sūri, grūti panākt labu rezultātu. Kāpēc gan man jāstrādā sūri, grūti, lai panāktu rezultātu? Kāpēc es nevarētu tā labi strādāt to, kas man labi padodas un kāpēc vaļasprieks nevarētu būt darbs?
Darbs nozīmē darboties, nevis strādāt, kas ir sūri, grūti panākumus gūt! Tad nu es nodarbojos ar savu vaļasprieku.
Nokārtoju pašnodarbinātas personas statusu – esmu pašnodarbināta ventiņu stāstniece, esmu sevi īstenojusi kā zāļu sievu un bērnības iesauka Puķgustiņš jau sen ir aiz muguras. Nebūt neapgalvoju, ka dzīvoju ļoti pareizi, saku, ka dzīvoju īsti!
Līga Reitere Jāņu nedēļā pasniedz ielīgošanas nodarbības
Ko Jums nozīmē – dzīvot īsti?
Tad, ja es neredzu svētkus vai piedzīvojumus, kuros varētu iesaistīties, tos radu pati! Ja gribu tos lielos Jāņus, nevis sētā, tikai ģimenes lokā svinēt, kad īsti nevar sagaidīt, kurš tad nu dziedās un kā nu līgosim, svētkus sarīkoju pati.
Lekšana pār ugunskuru ir attīrīšanās rituāls un gribas jau tajā būt kopā ar citiem. Ir vajadzīga tā kopības sajūta, kad no sētām sanāk kopā cilvēki, un es taču viņus varu uzaicināt! Varu uzaicināt savus draugus – cilvēkus, kuriem ir tuva folklora, kam ir tuvas tradīcijas, kuriem ir savi tautastērpi un dziesmu pūrs, cilvēkus, kuriem ir azarts šos svētkus palīdzēt iznest. Tā, gadu pa gadam, un ir iznācis tā, ka uz Jāņiem pie manis sanāk ļoti daudz cilvēku! Man ir svētku sajūta un gandarījums par to, ka cilvēkiem tas ir bijis noderīgi. Un nevis man vienai, lai gan šos svētkus esmu organizējusi sev, lai būtu ko baudīt.
Kas nepieciešams, lai baudītu svētkus?
Lai būtu ko baudīt, tak, vajag ēdienu! Tad es stāvu pie plīts, svīstu un vāru. Parasti uz mana svētku galda ir pašas vārīti, vairākas šķirnes sieri. Pagājušajā gadā bija ļoti daudz dažādu sieru – bļodiņām vien!
Man ļoti garšo arī biezpiens, zivis, salāti, ogas un dārzeņi. Neesmu no tiem, kam ļoti kārojas pīrādziņi, bet ne jau tāpēc, ka neēstu gaļu, es to ēdu – arī dzīvu speķi!
Vēl man ļoti garšo biezpienmaizes – tādas, kas pašas kūst mutē. Tāpēc man garšo arī „Kāruma” sieriņi.
Saimniece, protams, nevar uzklāt galdu visiem – tā, ka viesi ir atnākuši izsalkuši un viņus pabaro. Tad jau māja būs tukša un ziemā vairs nebūs ko ēst! Pie labām saimniecēm, ciemos braucot, cilvēki ēdienu ved līdzi un labs ciemiņš nekad nebrauc tukšā! Tāpat nevar arī uztaisīt svētkus ar cerību, ka ciemiņi atbrauks un nu tik tevi pabaros un visus pagrabus piebāzīs! Tā jau ir otra galējība!
Tas nozīmē, ka svētkus mēs radām kopā. Groziņu galds ir kaut kas īpašs, kad viens par otru ir padomājis, nevis iet mājās, savu kūciņu, ko neviens nav ēdis, ņemot līdzi. Nu kā tad varēja apēst, ja tu nazi nenoliki galdā vai neizgudroji, kā to padalīt! Ja pats esi atnesis cienastu, tad ar savu ēdienu arī padalies, lai svētība būtu, nevis galda stūrī noliec ar cerību – kaut nu neviens to neēstu, kaut nu es pats savu kūciņu pēc tam varētu mājās aiznest vai ar to vēl aiziet uz nākamajiem svētkiem.
Kādēļ svarīgi cienastā dalīties?
Tas ir ļoti svarīgi, jo dalīšanās prieks dod svētību. Ja cilvēkā nav dalīšanās prieka, viņam nav jēga gaidīt ražīgu gandarījumu! Ne tikai par svētkiem, bet arī par savu darbu, par savu dzīvi – par jebko. Visā ir jābūt dalīšanās priekam. Nevis tā, ka sadalīsim brālīgi to, kas pieder tev, vai arī kā pasakā teikts: vispirms tavu, pēc tam katrs savu.
Dalīšanās nozīmē, ka tad, ja es dodu, es baudu to, ka cilvēki to ar pateicību uzņem un liela – tā ir tā svētība! Teikt labu, nozīmē svētību, bet, lai labo novērtējumu un gandarījumu saņemtu, ēdienam, darbam vai talantam ir jānonāk pie citiem. Tātad tas jāpiedāvā!
Vai negribas vairāk būt mājās, kopā ar ģimeni?
Es esmu bijusi un to izdzīvojusi! Esmu izaudzinājusi divus brīnišķīgus bērnus. Es lepojos, jo man ir ļoti laba meita. Viņu ģimenes ārsts sauca par mazo mammīti. Meita mani bija izvākusi un izaudzinājusi un tagad viņa atbrauc ciemos un mani palutina, pagatavodama kaut ko īpašu un palīdzēdama uzkopt māju.
Es saku māju – mājas, bet tas ir dzīvoklis, kur dzīvoju. Tomēr nelietoju vārdu dzīvoklis, jo tās ir manas mājas! Ar jēdzienu – būt mājās, pie sevis, nevis fiziski mājā.
Man ir arī liels dēls. Esmu pārsteigta par to, cik viņš ir liels! Ne tikai augumā ar 47 izmēra kāju, bet liels prātā, saprašanā un mīlestībā. Viņam ļoti sāp, kad es rājos, bet mans dēls ļoti cenšas. Bieži viņš ko sastrādājis, kad domāju – te nu sirms var palikt, bieži mūsu starpā bijis, kas ļoti atšķirīgs, tomēr viņš ir tas, kurš mani ļoti bieži arī pārsteidz!
Piektajā klasē dēls izstājās no mūzikas skolas. Kādu dienu, kad bija jau pagājuši nez cik gadi, dēls pārnesa mājās bungas. Nodomāju – ko, viņš mūziku atsācis mācīties? Nē, dēls saka, es iestājos vīru korī! Pāraudzis pusaudža dullumu, viņš kļuvis pilnīgi citādāks. Tagad manam dēlam ir sava nopietnā pasaule, kura ir bagāta arī ar latviskām tradīcijām!
Vai jūs tās apzināti esat ieaudzinājusi?
Es nezinu, bet mani bērni tādi ir izauguši. Esmu izaudzinājusi divus lielus bērnus, kas tagad mani var savākt un palutināt, un es ar to lepojos! Protams, kā jau katrā ģimenē, ir brīži, kad kaut kas kaitina vai sadusmo, jo gribas taču, lai bērni dzīvotu labāk, bet tas viss ir mazsvarīgi!
Tāpat kā tas, ka es neprotu angļu valodu un nemāku braukt ar mašīnu, neprotu peldēt un krītu apkārt, kad ir jādejo tango vai valsis. Nu un kas – es kaut ko citu jēdzu! Tad es darīšu to, ko es jēdzu tik labi, cik vien var, lai tas atsver tos trūkumus, ko es nevaru! Tā es dzīvoju, tā ir mana ikdiena!
Kad braukāju apkārt pa Latviju, tie ir mani atvaļinājumi! Es redzu skaistas vietas un esmu gaidīts cilvēks. Es aizbraucu ar gandarījuma sajūtu, jo esmu kādam vajadzīga un būt vajadzīgai, tā ir liela laime! Es jums novēlu – būt vajadzīgiem! Padomājiet, cik ir tādu vietu, kur jūs gaida! Kas ir tie darbi, ar kuriem jūs varat būt vajadzīgi? Jo vairāk tevi aicina, jo lielāka jēga tavai dzīvei un, jo biežāk tevi sameklē, jo lielāks ir gandarījums!
Līva Zaksa, www.sieviesuklubs.lv
Foto: Oskars Jūra un no personīgā arhīva