Rozā briļļu perioda neprāts

Vēlos padalīties ar savu stāstu. Man bija 17 gadi, satikos ar 9 gadus vecāku vīrieti. Tai laikā man bija rozās brilles, viss likās tik skaisti! Pēc diviem mēnešiem paliku stāvoklī, man jau bija 18 gadi. Es ieraugot grūtniecības testā divas svītriņas nezināju raudāt vai smieties. Bet sirds dziļumos es ļoti priecājos.

Pateicu savam draugam. Viņš apsēdās, nezināja ,ko teikt. Viņš jautāja: Ko tagad? Es pateicu, ka pagaidām neteikšu vecākiem ,jo baidos, ka viņi var mani mudināt uz abortu, nezināju kāda būs viņu reakcija. Draugs savukārt velējās, lai pasaku vecākiem, jo gribēja, lai viņi man pierunā uz abortu.

Es kategoriski atteicos. Tas nav apstrīdams. Es nebendēšu savu ķermeni, kā arī neatņemšu bērna dzīvību, turklāt savējam. Laiks ritēja, mamma jau pēc mēneša sāka nojaust grūniecīas pazīmes. Es apjuku! Mamma bija šokā, pārmeta man, visu laiku gribēja ar mani diskutēt par šo tēmu. Es vēlējos pati vēl saprast to, kas notiek ar mani. Bija grūtu runāt un atbildēt uz jautājumiem, kamēr pati vēl nebiju apradusi ar šo jauko brīnumiņu!

Ritēja mēneši un mana mamma sāka lepoties ar mazbērniņu. Ar draugu viss sarežģijās, viņš izlēma palikt ar mums, bet neko necentās darīt. Viņš gaidīja no manis atbalstu un es devu, samierinajos, ka man ir jāpagaida. Gaidīju divus mēnešus un neko nesaņēmu pretī. Es jautāju, kad pienāks laiks , kad viņš veltīs man šo uzmanību un mīlestību, viņš pateica, ka tagad nevar, viņam ir citas lietas par ko domāt. Tā es lēnām sāku padoties. Pārvārcos pie viņa 7.grūtniecības mēnesī. Dzīve kļuva neizturama. Viņš pateica, ka viņam nav mani jāuztur, bet gan tikai bērns. Un arī to viņš neuzturēja.

Man ļoti palīdzēja mamma. Bija kas atdot drēbītes bērnam. Un mamma nopirka pirmo komplektiņu bērnam. Divas dienas pirms dzemdībām man bija ultrasonografija. Nevarēja joprojām pateikt, ko es gaidu. Pēc divām dienām piektdien 4.00 sākās sāpes, bet es vēl nesapratu, ka tās ir dzemdības, jo man mugura jau sāpēja no 7.mēneša, tāpēc nodomāju, ka tās ir vienkārši sapes. Un tomēr pēc  ginekologa konsultācijas mani aizved uz slimnīcu.

Es dzemdēju meitu- Melāniju. Es nenožēloju savu izvēli. Meita jau ir 5. mēneši. Tas ir mans acuraugs. Ar viņu es tagad varu daudz vairāk. Labāk mācos, labāk spēju paskaidrot savu nostāju. Bērns tikai mani stiprina un padara par labāku cilvēku un mammu!

Ar cieņu Elīna

"Sievietes par dzīvību"! Dalieties savos stāstos, kas lika izšķirties par labu bērnam