Pamācošs stāsts bez pozitīvām beigām

04. May 2012, 00:00

Varbut mans stasts nav ar pozitīvām beigām, bet, tomēr tas ir mans, un to atcerēšos visu savu dzīvi!

Savos divdesmit gados , kā jau daudzas meitenes, biju diezgan nobriedusi un saprātīga būtne!Biju pilnīgi gatava bērniņam, tas nebija pašmērķis, bet no tā es nebaidijos! Tanī laika dzīvoju kopā ar vīrieti ,kas bija 6 gadus vecāks par mani un šķita ļoooti pieaudzis un saprātīgs vīrietis!No viņa es ļoti daudz ko mācijos un guvu pieredzi!Savā veidā tā bija drošība, ka, lai kas ari atgadītos es zinu ka viņš būtu ar mani!Mēs bijām atklāti un runājām stundām ilgi par jebkādu tēmu, un ari par ģimenes veidošanu.

Bet tad kādā jauka diena es paliku stāvokli, tikko biju pārtraukusi dzert kontracepcijas tabletes un nesagaidot ,kad viss normalizēsies, palku stāvokli!Biju ļooti satraukusies, jo tādas situācija bija pirmo reizi mūža.Un, lai cik tu ari nebūtu gatava, satraukums tevi pavada vienalga!No vīrieša protams neko neslēpu un grūtnieciibas testus taisijām kopā, gaidijām mēnešreizes, bet nekā!Bijām tāda savaveida eiforija ar vieglu stresiņu par nezināmo, būs vai nebus!?Devos pie ginekologa uz pārbaudi, laiks bija maziņš tāpēc daktere vēl neko nesataustija, bet drošākais veids kā visu noskaidrot ir asins analīzes!Tajās dienās kad gaidiju analīžu rezultātus es ari iepazinu savas dzīves otru tuvāko cilvēku - mammu! Ari no viņas neko neslēpu, jo biju pietiekami pieaugusi lai spētu gan parupēties par sevu , gan par bērniņu! No 17 gadiem jau dzīvoju savu dzīvi, no vecākiem neko neprasot, bet tomēr manai mammai nebija pieņemams tas, ka mēs neēsam precējušies! Grūti teikt vai tas ir pats svarīgākais vai ne, bet tie bija viņas uzskati! Un līdz ar to nāca līdzi tas negatīvisms un noliegumi, lai gan cerēju sagaidīt atbalstu, kas man bija ļooti svarīgs! Vienīgais kas mani atbalstija bija tētis, viņš man teica, lai kas ari notiktu tu nedari muļķības, mēs tiksim ar to visu galā! Tas bija tas, kas mani iedrošināja, lai kas ari notiks, es nepadošos!

Grūtniecība bija iestājusies, laiciņš mazs. Stāstiju vīrietim, viņš bija priecīgs, un ari es nomierinājos par visu kas notika!

Kā jau zinām, bēbītis nepiedzimst mēneša laika , bet gan laiks ir ilgāks !Es sāku just vīrieti pārdomas, klusuma brīžus. Man gribējas parunāt par plāniem ko darīsim tālāk, jo tas taču ir kautkas jauns un interesants, bet klusums. Pie mūsu ierastajām sarunām un norunu, lai kas ari nenotiktu mums tas ir jāpāruna, es dzirdu no viņa, ka viņš un pēc viņa domām ari es neēsam gatavi bērnam. Viss sagriezās - pag, pag kur palika prieks, kas tas par tekstu! Viņš bija pateicis savas domas un lai ka ari man tās nepatika, viņš viņas nemainija! Sajūta bija šausmīga! Palikusi viena, nav ne mīļotā vīrieša ne mammas, kas man bija tiešām svarīgi, pilnigi viena! Šādos brīžos noslēdzos sevi, varu sēdēt un stundām ilgi domāt par to ko darit tālāk, nevienam neko nejautājot! Zināju to ka es grūniecību nepārtraukšu, jautājums kur lai dodos viena, jo zināju ka ar tādu vīrieti nedrīkstu palikt kopā, lai gan bija cerība, ka viņam domas mainās, jo ari viņš taču ir nobijies, tas taču tikai normāli!

Kādu dienu aizbraucām uz Aglonu, apskatit bazeliku, lai vienkarši izvēdinātu galvu.Atceros ka lūdzu Jaunavu Mariju lai atļauj man paturēt bērniņu un lai vīrietis neliek man darit viņam pāri! Palika ļoti viegli, jo likās ka viss nokārtosies! Braucot atpakaļceļā man sāka sāpēt vēders un viegla asiņošanas, otrā dienā sazinājos ar dakteri un diemžēl nekas vairs nebija līdzams, mazo pazaudēju! Vēl šodien es nemāku aprakstiit sajūtas ko izjutu!

Jaunai meitenei, kurai organisms ir vesels, notiek kautkas tāds! To ir gruti saprast! Mani pamodās naids un dusmas, vilšanās, cilvēkos kuri man pievīla! Laigan vīrietis bija ar mani, jutu dusmas neaprakstāmas! Mammai man gribējās to pasniegt ta, lai viņai ari sāp!Dusmas.
Tikai laikam ejot es sāku saprast kāpēc tas ta notika!Pēc tā visa notikuma ar draugu izšķīrāmies, nekad vairs nedomāju dzert kontracepcijas tabletes, un piedomāju pie tā, ko iekšēja stresošana var nodarit manam organismam, man nemaz to neapzinoties.
Stresa situācijās mans organisms ir spējīgs 5 dienu laika atbrīvoties no 8kg svara, tas taču nav normāli, kaut ari pašai man šķiet viss ok! Piekrītu vārdiem visss sākas galva!

Šobrid esmu sava mazuļa gaidībās un daudz ko mācos no visa tā notikuma, laigan stresiņš sākumā ir neizbēgams, tomēr prieks ir daudz lielāks! Mazais vienmēr būs un ir motivācija darīt,ticēt un dzīvot tālāk! Ar mammu manas attiecībās ir uzlabojušās un viņa ļoti gaida savu mazmeitiņu!Domas par obligātu precēšoanos viņai mainijās tad, kad viņa izšķīrās no tēta, tas dzīvē ari ievieš daudz un dažādas pārdomas! Un mīļie vīrieši, neviens cilvēks nav gatavs100% un nekad nebūs pietiekami daudz naudas, lai radītu ģimeni, bet kurš tad ir teicis ka tas ir neiespējami????Ticiet sev!