Nepietiekami novērtē dzemdes kakla vēža risku

Kopš 2009. gada, kad Latvijā tika uzsākta dzemdes kakla vēža agrīnas diagnostikas jeb skrīninga programma, iespēju veikt valsts apmaksāto onkocitoloģiskās uztriepes pārbaudi nav izmantojusi pat puse sieviešu, kurām šī profilakse bijusi pieejama.

Ik gadus sievietēm vecumā no 25 gadiem, ievērojot noteiktu algoritmu (sievietei sasniedzot 25, 28, 31 utt. līdz pat 67 gadu vecumam), tiek izsūtīti vairāki simti tūkstošu vēstuļu ar uzaicinājumu veikt valsts apmaksātu onkocitoloģiskās uztriepes pārbaudi, taču, kā liecina Nacionālā veselības dienesta dati, 2009. gadā pārbaudes veica 30 942 jeb 14,85% no uzaicinājuma vēstules saņēmušajām sievietēm, 2010. gadā - 34 468­ jeb 15,34% uzaicināto sieviešu, bet pērn - 34,5% sieviešu. Zemie rādītāji ir attieksmes rādītājs -  sievietes Latvijā nepietiekami novērtē dzemdes kakla vēža risku un iespēju agrīni diagnosticēt slimību, kad to iespējams sekmīgi ārstēt. Tāpēc lielākajā daļā gadījumu dzemdes kakla vēzis pie mums tiek diagnosticēts 3. un pat 4. stadijā.

Kad lasu vai dzirdu, ka atkal kāda sieviete Latvijā ir mirusi no dzemdes kakla vēža, uztveru to ļoti emocionāli, jo tā nav diagnoze, kas šodien drīkstētu atņemt dzīvību sievietei. Mums ir visas iespējas agrīni atrast un ārstēt dzemdes kakla vēzi - tad kāpēc tik daudz sieviešu Latvijā to neizmanto?  Iespējams, tāpēc, ka pirmo uzaicinājumu uz skrīningu viņas saņem 25 gadu vecumā, kad visbiežāk pat nepieņem domu par slimību.

Tāpat ir sievietes, kuras uzskata - ja reiz jūtos labi, tad dzemdes kakla vēzis man nav un nebūs. Diemžēl ne jaunība, ne jūtamu simptomu trūkums nepasargā  no dzemdes kakla vēža. Dzemdes kakla vēzis ir vienīgā onkoloģiskā saslimšana, ko izraisa vīruss un ko iegūst dzimumkontakta ceļā, tāpēc varbūtībai saslimt ar dzemdes kakla vēzi ir pakļauta ikviena sieviete, kas dzīvo dzimumdzīvi. Bieži jautā, vai sievietes, kurām dzīves laikā ir vairāk partnerattiecību, ir pakļautas lielākam riskam saslimt. Ne vienmēr partneru skaits ir tieši saistīts ar varbūtību saslimt. Tas ir atkarīgs no konkrētā vīrusa, ar ko sieviete inficējas, ar tā agresivitāti, un katras sievietes imūnās sistēmas spējām cīnīties ar šo vīrusu. Taču biežu partnera maiņu var uzskatīt par zināmu riska faktoru.

Tāpat lielāka varbūtība saslimt ar dzemdes kakla vēzi ir sievietēm, kurām ir kaut kādas ginekoloģiskas vainas – piemēram, dzemdībās traumēts dzemdes kakliņš, vai arī kāda ar sievietes reproduktīvo veselību nesaistīta hroniska saslimšana, kuras rezultātā ir pazemināta organisma imunitāte. Šādos gadījumos noteikti vajadzētu apmeklēt ārstu biežāk par to reizi trijos gados, kad valsts apmaksā onkocitoloģiskās uztriepes analīzes un kas būtu uzskatāma par absolūto minimumu.

Katras sievietes organisms ir individuāls, un, atkarībā no iepriekšējo analīžu rezultātiem un objektīvās ainas, ārsti visbiežāk izstrādā pacientēm individuālu plānu, cik bieži vajadzētu pārbaudīt veselību – tā var būt gan reize gadā, gan pusgadā. Taču arī tad, ja analīzes nepieciešamas biežāk un to ne vienmēr iespējams veikt valsts apmaksātās skrīninga programmas ietvaros, ieguvums, savlaicīgi diagnosticējot slimību, nav samērojams ar tiem pāris latiem, kas jāsamaksā par ārsta konsultāciju un analīzēm.  

Santa Lauska, klīnikas „Medeora” ginekoloģe

Vai Tu esi saņēmusi uzaicinājumu veikt onkocitoloģiskās uztriepes pārbaudi? Vai šo iespēju izmantoji?