Mēs iepazināmies pie kūts... Un mana dzīve pārvērtās mēslu čupā!

Tā bija mīlestība no pirmā mana acu skata- jā, un, iespējams, pat ļoti ticami, ka arī es viņam nebiju vienaldzīga.

 
Tā mēs nojāņojām pirmo nakti- vizinājāmies ar motociklu- bet uz atvadām vairāk par "tad jau gan jau" es nesaņēmu.

Esmu mērķtiecīga un ja zinu, ko gribu- vienmēr līdz šim centos panākt sev vēlamus rezultātus, tā teikt iet pāri līķiem. Tie bija lauki, laukos visi viens otru pazīst, man pietika ar vienu stundu, lai uzzinātu, pat par ko viņš naktīs sapņo, jā, un uzzināju, ka šim manam „sapņu princim” ir arī tā saucamā otra pusīte...

 

Es neteikšu, ka mani tas baigi atturēja- domāju tā- ne jau es līdīšu virsū, bet ja atnāks- tad nedzīšu prom, tāpēc uz nākamo pasākumu- lauku diskotēku- ierados „īpaši bruņojusies”...

 

Visu diskotēku es nodejoju ar draudzenēm un jau uz beigām, kad bija kārtēja mana pīppauze- es dzirdēju, ka viņš mani pasauc... Tā mēs sākām dejot- vienu vasaru... Mēs visu nakti novizinājāmies ar motociklu, neskatoties uz to, ka man nākamajā dienā plānā bija fotosesija K.S. „Sāra”- es ļāvos mirklim un baudiju to... Jau uz rīta pusi, juzdama, ka brauciens pret vēju ir atstājis pēdas uz manām balss saitēm- mana balss bija pazudusi.

 

Atvadijāmies mēs analogā stilā no viņa puses- tad jau gan jau!

Man nepietika ar to. Esmu no tiem cilvēkiem, ja kaut ko vēlos- varu pārrāpties pāri Everestam, lai pie kārotā tiktu- šai brīdī man likās, ka viņš ir tas, ko es vēlos! Es uzzināju, kur viņš mācās- un kad iebrauc pilsetā- caurbraucot. Sāku gaidīt viņu autoostā, protams, nebija tā, ka katru nedēļas piektdienu viņš brauca no skolas uz mājām.

 

Tas notika reizi menesī, tātad trīs piektdienas mēnesī es autoostā sēdēju gandrīz visu dienu, bezjēdzīgi. Šādā veidā mēs pāris reizes satikāmies, es pat vienu reizi viņam līdzi aizbraucu uz laukiem, punktu mūsu vasaras dejai pielika tas, ka es viņam palūdzu aizkavēties un braukt ar nākamo autobusu, bet viņš sadalīja prioritātes, kurās es neietilpu.

 

Protams, tad jau es neteicu, ka visu mēnesi- tas bija jau vēls rudens, esmu salusi autoostā, lai tikai viņu kaut uz stundu satiktu- stundas vietā dabūju piecpadsmit minūtes un pamāt ar rociņu, to es nevelējos, tāpēc uzstādīju sava veida ultimātu- vai nu tu paliec ar mani līdz nākamajam autobusam vai mēs vairs netiksimies! Lieki būtu piebilst, ka tā es viena paliku stāvot autoostā!

Vasara beidzās un deja ar! Es sāku dzīvot savu dzīvi, jau biju aizmirsusi par nožēlojamo pamešanu autoostā, kad pekšņi man pie durvīm atskanēja zvans... Viņš bija ieradies... Es tikai tagad beidzot biju saņēmusies un piekritusi aiziet uz randiņu, kam janotiek rīt- un te pēkšņi viņš- sirds straujāk sapukstējās... Un mēs atkal pavadījām burvīgu vakaru- uz randiņu es neaizgaju, laikam man pietika šoreiz ar- tad jau gan jau!

 

Es nemeklēju viņu- arī nākamo reizi viņš pats mani pārsteidza un atrada nesagatavotu vissnepiemērotajākajā brīdī- tada sajūta, ka viņam ir „ņuhs”, ka esmu nobriedusi ar kādu tikties, ko es jau darīju- biju saderinājusies un augustā gatavojos precēties.

 

Viņš sāka braukāt uz manu darbu- katru vakaru veda mani majās- tagad gan mēs norunājām, ka būsim draugi... Draudzīgas attiecības mums izveidojas ļoti labas- es viņam raudāju uz pleca un pukstēju par savam attiecībām, kuras nezinu, kas mani dīdija, izbeidzu,  viņš mani mierināja, vadaja uz klubiem, mēs atpūtamies un tā pēc gada šādām draudzīgām attiecībām mēs otro ( tikai otro) reizi skūpstijāmies, lieki piebilst, ka no manas puses mūsu attiecības pārauga- jau kas vairāk kā draugi, lai gan skaidri zināju, ka no viņa puses tas noticis krietni ātrāk. Vēlāk izrādijās, ka viņam atkal ir bijusi draudzene, kur izdarīja izvēli man par labu- otro reizi mēs būvējām savas attiecības uz citas asarām- arī šoreiz tam nepievērsu lielu nozīmi.

Pēc divu gadu satikšanās un randiņiem es beidzot nolēmu viņu aicināt dzīvot kopā- ilgi viņš stostijās, mamma sāka raudat- bet tad tomēr mēs sākām kopdzīvi!

 

Naudas mums nebija, es strādāju, viņš arī, dzīvojām pie manis, kur man nekustamais īpašums ņemts kredītā, plus vēl viņš mācījās.

 

Bija brīži, kad histērijā kritu, jo kāšot par pēdējo naudu nopirtos makaronus, man visi tie iekrita izlietnē... Tā mēs dzīvojām- pusgadu! Sāku iepazīt viņa īsto dabu- bieži tusiņi ar draugiem, mājās pārradās galīgi piedzēries un vēl piedevām pie stūres... Atceros vienu vakaru, kad viņam planā bija kārtējais tusiņš- es lūdzos pa telefonu, lai tikai nepiedzeras, jo vakarā biju sagadājusi parsteigumu- biju uztaisījusi vakariņas no trim ēdieniem, no nomas paņēmusi filmas „Es robots” un „Stepforda ciema sievas”.

 

Viņš atbrauca galīgi pilnā- ieskrēja manā mājā ar auto, sāka ārdīties, kad ņēmu mašīnas atslēgas nost, kauties ar manu brāli, kurš mani aizstāvēja.

 
Es prasīju savam brālim: „Kāpēc tu nesiti viņam pretī?”

Viņš man atbildēja: „Tad tu nezinātu, kurā pusē būt...!”

Tai vakara saucu policiju vairākas reizes- lieki piebilst, ka viņš pats ir likuma kalps. Aizmuku pie sava brāļa uz blakus dzīvokli- viņš zvanījās ārdijās- izdemolēja visu manu māju- salauza pilnīgi visu- izņemot vienu bufeti un televizora galdiņu, izlauza durvis utt. Kad rakstīju parvaldē iesniegumu, kur par viņu rakstīja arī pašvaldības policisti un mans brālis- tas zvērīgais necilvēciskais skatiens- tā anormālā manis zākāšana- tas bija drausmīgi.

 

Zināju, ja lieta bīdīsies tālāk- viņš zaudēs darbu- tātad man, sakarā ar to, ka nevēlu viņam ļaunu, bija jāpanāk, ka mans brālis ar viņu izlīgst mieru. Mana ģimene, lai arī mani neatbalstīja, piekrita atsaukt iesniegumu, jā, protams, sākumā viņš solījās segt visus materiālos zaudējumus, bet nesedza... Es to pieļāvu!

 

Mēs izšķīrāmies!

 

Sākās vasara. Es dejoju viena, nomainīju darbu, pārkartoju māju un domāju sākt jaunu skaistu dzīvi... Uz vasaras beigām- būtībā tieši otrajā septembrī, mani mana draudzene iepazīstinaja ar kādu puisi...

 

Mums viss notika ļoti strauji, pēc divām nedēļām jau dzīvojām kopā un kad trešajā viņš man atzinās mīlestībā- es sāku balsī smieties...

 

Ziemassvētku vakarā sekoja bildinājums- es piekritu, vēl līdz galam nesagremojusi... Kāzas nolikām uz vasaru- un arvien vairāk tuvojoties tam datumam, es sevī jutu iekšējas bailes...

 

Kļūda mana bija, ka drauga veidolā mierinājumu atradu savā bijušajā puisī, jā, likās viņš mani vislabāk saprot. Mēs baudījām vakarus, bieži nejauši satikāmies, jo mums ir un bija ļoti daudz kopīgu draugu.

 

Es sāku vēlu pārnakt no darba- es sāku atsvešinaties un just, ka man šis cilvēks, ar kuru gatavojos pavadīt atlikuso mūžu, ir gaužām svešs- mēs atlikām kāzas.

 

Nomira mans tēvs. Bērēs es pagriezos un aizbraucu kopa ar Sandi, jo manam tēvam viņš ļoti patika, bet tēva māte, pat nesveicinajās ar otru puisi...

 

Tas bija neidomajami cūciski- tā es pieliku punktu savām attiecībām un sākās atkal neziņa ar deju, iespējams, vasaras garumā...

 

Mainījās dzīve- un katram jaunam sākumam- es mainu savas mājas interjeru, ko šoreiz izplānoju īpaši grandiozi - darba vietu arī...

 

Sāku strādāt Rīgā. Sākām dzīvot kopā. Tā kādu laiku, līdz es sapratu, ka šis nav tas cilvēks, ar kuru es velējos būt kopā. Viņš bija palicis arvien agresīvāks, arvien vairak sāka mani noniecināt- dzīvojot kopā mana problēma bija visas mājas rūpes, plus rēķini un vēl piedevām, lai ledusskapis nebūtu tukšs...

 

Bija grūti attiecībās ar Sandi smelties drosmi un pielikt punktu, to varētu attiecināt uz purvu, jo dziļāk tu tanī esi iekšā, jo grūtāk izlīst laukā... Pēc kārtejā ķīviņa publiskā vietā, kur es muku, lai mani nepiekauj- es sasmēlos drosmi un domāju, ka pieliku punktu, bet, ak vai, atkal mana kļūda- iesniegumu es atsaucu- nu kas ir, mazliet par daudz iedzēris centos attaisnot viņa rīcību, daļeji arī jau ar bailēm, ka ja viņš zaudēs darbu- tad gan nezin ko ar mani izdarīs, jo viņs bieži tika man draudējis.

 

Es sāku sevi meklēt atkal no jauna, aiz domas, lai kļūtu laimīga, jo viena no svarīgākajām laimes formulas sastavdaļām ir saprast, kas tevi dara un ir darījis laimīgu!  Tā nu es savu dzīvi ņēmu ritināt atpakaļ, kā tadu dzijas kamolīti un siet pa mezgliņam katrā brīdī, kad varēju sevi nosaukt par laimīgu.

 

Viens no spilgtākajiem brīžiem, kad raudāju aiz laimes- man atmiņā ir iespiedies- tāds mazs sīkums. Mans draugs, ar kuru gandrīz apprecējos, pēc vērienīgas, negatīvā nozīmē, manas uzvedības uzdāvināja man sunīti, kuru jau sen biju kārojusi sev iegādaties, tikai visu laiku atliku....  Tad vēl kāds mirklis- dzimšanas dienā- man šis cilveks bija sagadājis milzīgu pārsteigumu, kuru par nelaimi- tanī diena pat palaidu garām, jo biju aizņemta ar Sanda apsveikumu.

 

Un tad, kad viņš lūdza manu roku- pretī piedāvājot savu sirdi- tā arī bija laime!

 

Kur es atstāju šo cilvēku, kāpēc es nepaliku ar viņu kopā?! Arī tas tika ierakstīts manā dzīves grāmatā- brīdis, kad jutos absolūti sašauta- neaprakstāmi iztukšota un, jā, patiešām caur caurēm nelaimīga- man saistījās tieši ar šo cilvēku- viņš man paziņoja par mana tēva nāvi...

 

Es meklēju un, kas meklē tas arī atrod, vainīgos- es vainoju viņu! Tas ir absurdi, tagad es to saprotu, bet tad, tad man tas likās pietiekoši normāli, jo vieglāk ir kādu citu nosodīt- nevis pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir- it sevišķi, ja pie esošās situācijas kaut mazliet daļēji esi vainojama tu pati!
Ir grūti saprast, ka tava labakā puse ir atstāta kaut kur pagatnē- samierināšanās periods nelīdz. Nolēmu cīnīties par viņu, kur diemžel zaudēju.

 

Paliku viena ar dubultā lauztu sirdi un pie sasistas siles- nāca piedavajums no iepriekšējās darba vietas, no kura nespeju atteikties gan tajā ziņā, ka velējos ko mainīt savā dzīvē, gan tajā ziņā, ka ilgojos pēc šī darba kolektīva. Vispār mana kļūda ir bieži atgriezties pagatnē ar cerību sākt no tā punkta, līdz kuram biju tikusi...

 

Tukšumu iespējams piepildīt dažādi- tajā var ielikt ko paliekošu vai atkal pretēji ko īslaicīgu, ne par velti mūsu dzīves saista ar dārzu. Ir ilggadīgie augi un ir tikai vienas vasaras ziedi, kas neprasa mazākas rūpes, bet nākamo gadu tie atkal būs jāsēj no jauna!

 

Arī man- es dzinos pakaļ vējam! Bet vēju nevar noķert, to var sajust, tam var pūst pretī, bet ne paturēt un ielikt sev kabatā! Es pievērsos akmenim, kas pamests ceļmalā stāv, to var sajust, tam var uzpūst un to var paturēt!

 

Mans bijušais līgavainis apprecējās- jutu, ka arī man reproduktīvais vecums iet uz norietu un pievērsos atkal Sandim... Sapratusi, ka tomēr man dzīve ir jamēģina uzsākt ko jaunu- es nolēmu kārtējo reizi likt punktu šīm attiecībām, bet izrādījās, ka es jau biju stāvoklī un gaidīju savu meitu, par to viņam paziņoju ar sms starpniecību, kur sajūsmas vietā saņēmu parmetumus, ka tā neviens par grūtniecību neinformē...

 

Dzīvoju viena, viņš grūtniecības laikā bija ļoti jauks, runājām par kazām. Atceros, ka nolēmu, ka tomēr beidzamo reizi megināšu. Tas bija Ventspilī- pats vasaras sākums. Es braucu ar Venspils kuģīti (līdz šim nēsāju iepriekšējā puiša dāvināto saderinašanas gredzenu pirkstā) un skaisti ielidināju šo gredzenu ūdenī- ar domu, ka beidzot tam esmu pielikusi punktu...

 

Atkal nāca mana dzīve- deja vasaras garumā, kas ievilkas uz ziemu... Mēs sākām dzīvot kopā. Viņš pierunāja mani aiziet no darba, jo, redziet, man strādāt neatmaksājas!

 

Mums piedzima meita- ģimenes dzemdībās, kur, jā, neatsverams balsts bija Sandis- paldies viņam par to! Bet tad viss atkal sagriezas kajam gaisā, līdz ko es nokļuvu mājas un ar jaunu sparu... ...

 

Visa nauda bija pie viņa, jo viņš sākotnēji aizbrauca pārbaudīt, vai iespējams un kas ir nepieciešam, lai nokārtotu sakarā ar to, ka nolēmu ar šo cilvēku saistīt savu dzīvi..

 

Es arī pilnībā viņam uzticējos. Lenām un pakāpeniski viņš mani sāka izolēt no man tuvajiem cilvekiem, naudu beigās es vispār nekādu neredzēju. Lai nopirktu viņam dāvanu vīrieša dienā, man bija jālūdz viņam.. Nemaz nerunājot, jau par tadām ikdienisķām sievišķīgām lietām. ...

 

Bērnu es ar krūti izbarot nevarēju ne jau tāpēc, ka man nebija piens, bet tāpēc, ka biju pastāvīgā stresā- viņš blandījās apkārt ar draugiem, dzerstījās.. Es viena sutkām četras sienās mājās, jā, es varēju iziet pastaigāties uz tuvējo parku, kur bija viena taka un katra lapa man jau pazīstama. Jā, pie manis varēja atnākt mana draudzene, bet, nedot Dievs, nebūšu sagaidījusi viņu ar siltām pusdienām...

 

Es metos ceļos, histēriski raudot, lai bernam nopērk pienu, jo viņai nebija ko ēst.. Un tikai tad, kad es sevi šādi pazemoju, viņš nopirka...

 

Jo ilgāk tas vilkās, jo dziļākā purvā es biju un jo grūtak man bija izlauzties. Sākās roku palaišana- par ikdienišķiem sīkumiem, piemēram- ne tā ir noslaucīti putekļi, vai mērce nav garšīga- viņš neskatījās, vai man rokās ir bērns vai nav!

 

Jā, ja es palūdzos, pazemojos viss beidzās...

 

Katra diena bija neizturama, katra nakts, kā ļauns murgs un no rītiem es nevelējos pamosties- bet man bija jāceļās, jo man bija meita. Ārēji vizuāli mēs izskatījāmies ļoti labs pāris. Jā, viņš mani daudz kritizēja, bet tam neviens īpašu uzmanību nepievērsa- tikai kaimiņi dzirdēja...

Mana dzīve vizuāli izskatījās skaista- bet kodols bija sapuvis...

Pēc kārtējā jandāliņa, kas notika viņa dzerumā, kad viņš nemaņā jau gulēja, tas bija trijos naktī, es saģērbu bērnu, izzagu viņam no maka 20.00 LVL un muku, ko kājas nes uz tālāko pieturu, lai tik viņš man neseko...

 

Ierodoties mājās, es nespēju pateikt, ka tagad šeit palikšu, jo mana mamma ļoti nevēlējās, lai es sāku atkal attiecības ar Sandi.

Sākumā sekoja pārmetumi, tad dusmu lēkmes no viņa puses, tad mēģinājām izveidot normālas attiecības bez kopdzīves, kurām tika pielikts punkts, kad viņš atkal mani piekāva, kartējais iesniegums, kartējais atsaukums...

 

Es mīlēju ilūziju- tēlu, kuru biju uzbūrusi attiecība uz viņu... Vairāk kā gadu kā nedzīvojam kopā, bet tikai tagad varu par to runāt. Protams, emocijām, bet skatoties reēli.

 

Sāku iesaistīties dažādas sabiedriskās aktivitātēs, organizācijās- veltīju sevi bērnam un ilgi biju aizmirsusi, ka esmu arī sieviete.

Mūs vienos bērns- ar bērnu es neliegšu satikties, kamēr tas neradīs draudus bērnam vai man, lai gan, līdz ko es atguvu pašapziņu- viņš arī ir mainījies, bet par laimi- tagad ar daudzu cilvēku palīdzību esmu sapratusi, ka viss ir izsmelts.

 

Jā, arī tagad viņš man ir draudējis nogalināt utt.- bet es beidzot vairs nebaidos.... Un draugi mēs vairs nebūsim, to es patiešām centīšos panākt, jo nevēlos ar viņu vairs komunicēt.

 

Lai gan no tā es neizvairīšos...

 

Varbūt jautāsiet, kāpēc es to rakstu? Tāpēc, ka es neesmu vienīgā tāda, kas bija vai ir ielīdusi purvā. Man laimējās, man apkārt bija cilveki, kas neatteica palīdzību arī pēc tā, ka es atkal un atkal viņus pievīlu.

 

Jūtos viņiem tik neizsakāmi pateicīga...

 

Un es gribu, lai sabiedrība arī saprot, ka nevar šadas attiecībās nosodīt tikai sievieti- sakot, ka viņa ir muļķe- šie cilvēki ir ļoti spēcīgi psiholoģiski manipulatori- viņi tevi lēnām un pakāpeniski savaņģo- un tad, kad tu esi viņa varā- dara ar tevi, ko grib- bet tu bezierunu paklausībā acis mirkšķini aiz paniskam bailēm...

 

Tāda bija mana mīlestība- tā bija mana pirma liela mīlestība un mīlestība no pirmā acu skata, desmit gadu garumā ...
 

 

Laikam jau bez komentāriem... Ja Tev ir ko teikt, raksti šeit pat komentāros vai iesūti ziņu šeit!