Mans visdārgākais un mīļākais..

Mana dzīve mainījās,kad uzzināju,ka gaidu bērniņu.

Sākumā nezināju, vai priecāties vai raudāt,jo es kad uzzināju,ka gaidu mazo, vairs tai laikā nebiju kopā ar bērna tēvu.Bet es uzreiz zināju,ka paturēšu mazo,jo abortus neatbalstu.

Zināju, ka būs vienai grūti,bet tas viss gaidīšanas laiks bija tik skaists,tās sajūtas vēderā,kad mazais sāk kustēties,spert un kūleņot,bija tik patīkamas,kņudošas sajūtas.Kad pienāca laiks doties uz dzemdību namu,es biju tik pārbijusies,jo tas notika agri no rīta,pirmais sākās sāpes, piecos no rīta,es sākumā domāju,ka spazmas vēdērā,pagaidīju stundu un tad zvanīju ātrajiem,piezvanīju mammai kura vēl gulēja,knapi noturējos,lai nesāktu raudāt no uztraukuma,jo uz dzemdību namu braucu viena.

Neviens no tuvajiem nebija man līdzās,viss tas pārdzīvojums un uztraukums vilkās līdz vakaram un sāpes pastiprinājās arvien vairāk un vairāk,tad pienāca tas laiks,kad mazais nāca laukā,teikšu godīgi,tas bija sāpīgi. Ārsts bļaut neļāva,bļāva man virsū,ja es bļāvu,un tad,kad piedzima mazais es biju tik laimīga un atvieglota,ka viss tas trakums garām.

Māsiņa pienesa man mazo klāt un es noskūpstot viņam galvu,teicu,esi sveicināts šai pasaulē dēliņ.Es sajutos tik spēka pilna un varoša,ka jau gribēju celties un ņemt mazo rokās un doties uz palātu,bet vēl nevarēju,varēju tik skatīties kā mazais  guļ netālu un raud,bet man tā skaņa likās kā dziesma,mana bērna dziesma.

Tad pēc kāda laika jau devāmies mājās.Nu tad sākās dzīve mājās ar mazo,sākumā bija uztraukums,vai tikšu viena galā,bet tiku,biju lasījusi daudz materiālus.Pamazām mēs augām,daudzko mācījāmies,ēdām braši.Tā laiks gāja un jau esam 10 mēnešus veci un protam turoties staigāt,ir jau seši zobiņi un runājamies arī.

Es nevienu mirkli nenožēloju,kad paturēju mazo,es katru dienu pasakos Dievam par viņu,ja ne skaļi,tad domās.Ir gājis man grūti,bet katru reizi redzot kā mazais attīstās un smaida tev,nu kā gan var kautko nožēlot.Tā taču mana miesa un asinis,mans bērns,maza mana daļiņa,mans acu raugs.

Mīļās mātes,mīliet savus bērnus,tas ir tik skaisti,kad viņi ir.Viņi maina dzīvi,uzskatus un visu.

Es esmu ļoti laimīga un ļoti mīlu savu bērniņu.

Ilze

"Sievietes par dzīvību"! Dalieties savos stāstos, kas lika izšķirties par labu bērnam