Māmiņu Kluba māmiņu Piedzīvojumu pasaka

Jau labu laiciņu aktīvās māmiņās – Rita Rolava, Ieva Ercmane, Ilze Lipska, Ērika Rudaša, Sandra Voitkāne un Sanita Neilande Māmiņu Sarunās rakstīja pasaku. Ja sākumā tā bija piedzīvojuma pasaka, tad beigu beigās gaisā virmoja jau Ziemassvētki. Lūk, kas viņām iznāca!

 

Reiz, kad kokiem sāka krist lapas un kad aukstais Ziemeļu vējš spītīgi centās noraut cepuri no galvas, mazs rūķis savā namiņā Dižkoku mežā ielēja tasītē karstu tēju, tad paraudzījās ārā pa logu, jo gaidīja ierodamies ciemos draugu no Mazrūķīšu ciemata. Draugs bija solījis rūķim izstāstīt ko ļoti svarīgu, kas pagājušajā naktī noticis Mazrūķīšu ciematā.

Eeee, te jau viņš nāca!!! Rūķis pieskrēja pie durvīm sagaidīt ciemiņu.

Līdz ar rūķi Babubu istabā vējš ierāva sārtas un dzeltenas dižkoku lapas, vējš bija tik spēcīgs, ka rūķi nemaz nebija laika sasveicināties, kad abi kopā ar visiem saviem rūķu spēkiem centās aizgrūst durvis ciet, un pielikt tām priekšā bultu. Kad tas bija izdevies, abi rūķi bija bez elpas, un brīdi stāvēja, viens otram pretī, rokas atbalstījuši uz ceļiem. Ja kāds šo skatu būtu no malas redzējis, viņš noteikti smietos, jo rūķi izskatījās tādi kā mazi mazītiņi sumo cīkstoņi, nostājušies viens otram pretī, smagi elsodami.

Rūķis Babubs noskurinājās: "Ir nu gan laiciņš, ne? Zeme ar debesīm jaucas.." Vairāk neko Rūķis Babubs nepaspēja pateikt, jo draugs metās viņam apkārt, tik priecīgs viņš bija par ciemiņu: "Nāc, nāc, draugs, vispirms siltu tēju, Tu noteikti esi nosalis, tālo ceļu šurp mērodams."

 

Rāmāk, rāmāk!- Babubs nopurināja rūķi Ķērpaini nost,- esmu taču izlijis slapjš! Pamet kādu villaini!

 

Rūķis savam nosalušajam un izmirkušajam draugam piešķīra vissiltākās čības, ko varēja atrast namiņā, uzsedza uz pleciem rūķu mammas villaini un iesēdināja Babubu lielajā kubkrēslā, kas atradās iepretim kamīnam. Un tad, dzerot silto tēju un ēdot gardos rūķu mammas gatavotos auzu pārslu cepumiņus, Babubs sāka stāstīt Rūķim par saviem neticamajiem piedzīvojumiem, kas ar viņu atgadījās pa ceļam nākot pie sava drauga...

 

 

"Atceries to lielo oša sakni, kas pie Laumiņu līkuma pārlokās visam ceļam pāri?"
Ķērpainis māj ar galvu: "Kā tad, ka atceros, tur pagājušo ziemu Rūsiņš pazuda, un atradās tikai pavasarī, kad sniegs nokusa, viņam lielais zābaks bija aiz saknes ieķēries.. Nabadziņš visu ziemu sabija zem sniega.."

 

"Nu ja, tā pati sakne vien ir," Babubs piekrita, "un šodien steidzu pa galvu pa kaklu šurp, paslēpies zem savas cepures, nemaz riņķī neskatos - un kā tu, rūķis būdams, maz paskatīsies - vējš pūš tā, ka ne acu pacelt! Un ko es redzu - aiz saknes kaut kas aizķēries, liels un sarkans, pirmajā brīdi nemaz nepateiksi, kas tas ir, nu nemaz nevar saprast, tikai to, ka kaut kas liels un sarkans.."

 

Un tā malkodami gardo tēju, abi rūķi apsprieda pagājušās ziemas notikumus ar rūķi Rūsiņu....bet tad rūķis Ķērpainis iesaucās- „Eiii, Baubub, tu taču gribēji man pastāstīt, kas noticis Mazrūķīšu ciematā pagāšnakt?? Vai atkal kāds rūķis ir pazudis??”

 

”Jā, pagājušonakt pie mums norisinājās daudzi neskaidri notikumi. Iespējams, ka tie saistīti ar lielo vētru, kas vēl joprojām plosās ārā, bet iespējams vainīgi nejaukie mošķi, kas ierīkojuši savu mājvietu netālu no Mazrūķīšu ciemata. Baububs domīgi noteica un pacēla lielo tējas krūzi, lai iemalkotu vēl gardo tēju. Pie kā tad es paliku.... Jā, vētra tik briesmīgi pagājušo nakti pūta, ka Rūķim Tātiņam gandrīz mājai visu lapu jumtu norāva un viņš, protams, gāja ārā skatīties, kas tur notiek, es gan teicu, lai paliek istabā (biju aizgājis pie viņa ciemos, jo divatā tomēr tādā vējā drošāk), bet kur nu, vai tad viņš manī klausījās, izmetās ārā pat mēteli līdzi nepaņēma un pēkšņi rūķi Tātiņu aplenca mošķu bars.. Viņi lūrēja uz nabaga pārbijušos rūķi ar mazām spulgām ačtelēm un smīnēja. Rūķis Tātiņš sauca, ko jums no manis vajag, ko jūs gribat, bet mošķi likās, neko nedzirdam un salīda ciešāk apkārt rūķim. Te pēkšņi no tumsas atskanēja sauciens - Tātiņ, turies, es nāku palīgā!”

 

 

Tātiņš, visus spēkus pielikdams, izlauzās cauri mošķu baram un skrēja , ko kājas nes. Skrēja, skrēja, līdz paklupa pret lielā ozola saknēm, kas stiepās pāri pusei no taciņas...viņš lēni piecēlās, bet nevarēja pakustināt kāju, ko bija savainojis. Bet nekas, tūlīt jau bija piesteidzies rūķis Baububs, palīdzēja Tātiņam un abi devās mājup, cik ātri spēja...knapi ieskrējuši iekšā un aizcirtuši durvis, viņi izdzirdēja, mazo solīšu dipoņu uz lieveņa...arī mošķi bija klāt un zibsnīja savas spīdīgās ačteles tumsā aiz logiem.

 

"Ko tie mošķi varētu gribēt te pie mums.." Babubs pie sevis domāja, kamēr vesels mošķu bars snaikstījās gar logiem, un savā valodā sasaucās.

 

Satinis Tātiņu segā, Babubs aizgāja uz virtuvi pakaļ siltai tējai un bulciņām. Kā Babubs parādījās istabā ar pilnām rokām, mošķi sāka dauzīties gar loga rūti kā traki!
"Varbūt viņi ir izsalkuši?" Babubs ievaicājās...

 

 

"Var jau būt, ka izsalkuši," Tātiņš atbildēja "tikai ko īsti tādi mošķi ēd? Un ja godīgi, diez vai es gribētu ar viņiem tagad kopā dzert tēju."

 

"Bet, varbūt mēs varētu to tēju un maizītes iznest viņiem ārā" Babubs ierosināja

"Vai Tu traks un ja nu viņi Tevi noķer, ja nu viņi gribēs Tevi nevis tēju un maizītes? Brrrr!" to iedomājoties Tātiņš nodrebēja

"Bet kaut kas taču mums ir jādara, nevaram taču te tā sēdēt mūžīgi un dzert tēju. Vismaz pagaidām viņi nekur negrasās pazust" Babubs atkal bija sācis nervozēt

"Eh.. nu nes ar, tikai tā fiksi, lai nepaspēj šie tevi saķert!" noteica Tātiņš.

Babubs paņēma lielo rūķu bļodu, piekrāva to pilnu ar bulciņām un piesardzīgi devās pie durvīm, fiksi atvēra spraugā, izstūma bļodu ārpusē, un aizcirta durvis ciet, ar rokām tās vēl turēdams, ja nu kas..

Uz brīdi iestājās klusums, un varēja dzirdēt, kā mošķi, ēdot bulciņas, čāpstina. Tad atskanēja kluss klauvējiens pie durvīm. Babubs automātiski, kā pieradis ikreiz rīkoties, kad kāds klauvē pie durvīm, jautāja : "Kas tur ir?"
Un izdzirdējis atbildi rūķu mēlē, apjuka : "Te mošķ vadons, gribēt teikt paldīs, jo mūs cīmam uzbrukt to nelaim. Vai ielaidīs pasildīt kāj un rōk?"

 

 

"Ārprāaaac mošķi grib mājās " Tātiņš pēkšņi atradās zem gultas un vaimanāja. „Ai, ai, nu beigas, nu viss!"

"Tātiņ izbeidz taču, Tu pats dzirdēji, viņiem notikusi nelaime, ir taču jāpalīdz"

"Tu vari palīdzēt, cik gribi, bet ES tajā N E P I E D A L O S" šķiet arī mazajam rūķim bija kļuvis auksti, jo gulta drebēja, kaut gan varbūt pie vainas bija kas cits.

 

"Nelaimē nonākušajiem vienmēr ir jāpalīdz," Babubs ļoti nopietni piegāja lietai, "Vai tad Tu pats negribētu, lai Tev palīdz, kad pats nonāksi nelaimē?"

"Bet viņi taču ir mošķi! ar mošķiem nekad neko nevar zināt, varbūt viņi grib mūs apēst!" Tātiņš nerimās vaimanāt.

"Tu dari, kā zini, bet es gan palīdzēšu, ja varēšu, " Babubs teica, un devās pie durvīm.

 

Bet Tātiņš bija ne tikai bailīgs, bet arī ļoti, ļoti ziņkārīgs rūķis, tāpēc par spīti lielajām bailēm pabāza galvu no gultapakšas un lūkojās, ko Babubs darīs, vispār jau viņš ļoti apbrīnoja savu drosmīgo draugu.

Babubs atvēra durvis un ielaida mošķus mājās. Tātiņš noskatījās, kā tie ar savām pleznīgajām kājām gorīdamies ienāca namiņā.

 

Ienāca viens vecs mošķis ar lieliem gariem pirkstiem, tas laikam bija mošķu vadonis, jo nāca pats pirmais, un viņam pa pēdām sekoja trīs mazliet mazāki mošķi, un visi izskatījās nedaudz nobijušies. Tas nedaudz uzmundrināja Tātiņu, un arī tas, ka pārējie mošķi palika ārpusē.

Babubs, nedaudz atguvies no pārsteiguma, jo pirmo reizi mūžā bija mošķiem tik tuvu un tik mierīgi varēja viņus nopētīt no pleznām līdz radu galiem, jautāja: "Kas ta jūsu ciemam noticies?"

"Mumsīm pūķis uzbrukt, un tagad vīņš dzīvot mūs cīmā, mūs padzēn ratā. Nav kur īt." vadonis stāstīja īsi, jo varēja redzēt, ka rūķu mēle viņam diez ko nepadodas. "Vai rūķis palīdzēt pūķi dzīt? mumsīm plāns."

 

Tātiņam un Babubam acis iepletās no dzirdētā. Tātiņš pārjautāja Babubam vai es pareizi dzirdēju: "Viņiem vajag mūsu palīdzību?" Babubs piekrītoši pamāj ar galvu un nosaka:" Tā gan..."

Rūķīši bija neizpratnē, ka mošķi grib rūķu palīdzību. Parasti viņi tik uzglūnēja, ka tik kādam rūķim pāri nodarīt. Mazliet atguvušies no šoka, rūķi apspriedās un vienā balsī jautāja: "Kas mums par to būs ,ja mēs palīdzēsim?"

Mošķu vadonis nopietnā sejas izteiksmē atrauca: "A, ko jūs grib?"

Tātiņš sāka lēkāt aiz priekiem, ka var izvēlēties, ko saņemt par palīdzēšanu,  un priecīgs iesaucās:" Lielu maisu ar našķiem!"

Babubs ļoti dusmīgi :"Tātiņ, rimsties! Mums svarīgākas lietas, ko prasīt!"

Mošķu vadonis, nespēdams sagaidīt atbildi, saka: "Izlemiet taču! Ko jumsim vajag, lai varam ķerties pie liets!" Tātiņš ļoti nopietni turpināja: "Labi, mēs gribēsim, lai mošķu vadonis paraksta līgumu, kurā pavēl visiem mošķiem turpmāk pret Rūķiem un citām dzīvām radībām izturēties labi un izpalīdzīgi."

Visi trīs mošķi vienā balsī, špļaudīdamies un ņirgdami: "Mēs, lai labi izturētos pret šitām radībām, NEKAD!!!"

 

Mošķu vadonis saviem pakalpiņiem dusmīgi uzrūca, kaut ko savā mēlē un turpināja tālāk rūķiem saprotamā valoda: "Labi, bet mēs arī pievienosim nosacījumus no mūsu puses."

Tātiņš: "Kādi tad tie būs?"

Mošķu vadonis atkal kaut ko noburkšķēja savā mēlē, mošķi kaut ko pretim, mājot ar galvu, ka nepiekrīt. Vadonis jau pavisam briesmīgā balsī uzrūca un turpināja: "Tātad mēs pievienosim šāds noteikums:

1.Rūķ ciems jāapvieno ar Mošķ ciemu.
2.Rūķiem būs jāmāc savs gudrībs mumsim- mošķiem
3.Rūķ varēs mierīg pārvietotis pa Mošķ ciem un otrād."

Babubs piekrītoši pamāj ar galvu un nosaka: "Lai notiek!"

 

Gan Babubs, gan mošķu vadonis svinīgi parakstīja līgumu, un to izdarīja arī liecinieki - Tātiņš un viens, tievākais, no trim mošķiem.

"Tā, tagad stāstiet, kāds jums ir plāns" prasīja rūķis Babubs.

Mošķu vadonis sāka stāstīt, kā jau visu - īsi un konkrēti. "Mumsīm vajag gaļu. Saindēt tō. Un tad tam pūķim iekšā dōt, tad pūķ sasienam un upē iekšā, lai peldēt prōm. Tur upgalā ir jūrasķēmu cīms, jūrasķēm ēd pūķus brokastās. vajag daudz spēka lai pūķi siet. un tō gaļ nolikt paslēpt, lai pūķs nezin, ka nav lab. ja dōs, viņš neņemt, jādar tā - lai viņš grib tō gaļ mums nozagt. "

Babubs kasīja aiz auss un domāja par to, vai tāds plāns tiešām nostrādās. Jo, ja nu jūras ķēmi neapēd pūķi, tad pūķis būs nikns un nāks atpakaļ. Visi taču zina, ka jūras ķēmi ir ļauni un viņiem nevar ticēt.

 

Babubs domīgi jautāja :"Kādas jums attiecības ir ar Jūras ķēmiem?"

Vadonis sarauc savu grumbaino pieri vēl trakā un prasa: "Ko tads atiecibs ēd un kā izskats??"

Tātiņaš gardi smejas: "Viņš gribēja teikt, vai jūs sarunājaties un draudzējaties vai karojat ar Jūrasķēmiem?"

"Ta tak vaig runāt normāl,mēs ar viņiem kop gāj medīt un laupit uz pūķciem..."

Babubs turpināja: "Ļoti labi! Tev kāds jāaizsūta ar ziņu pie Jūras ķēma vadoņa, lai atnāk pie mums aprunāties, lai nāk bez ieročiem."

 

Domāts, darīts! Nākamajā dienā Jūras ķēmu vadonis Astoņkājis bija klāt uz pārrunām, un uzzinājis, ka darīšana ir ar pūķiem, tapa ļoti priecīgs, jo sen neviens pūķis viņu pusē nav uz galda celts.

Tikmēr Mošķu ciemā pūķis, apēdis visus mošķu krājumus, gulēja laukuma vidū, un nevarēja ne pakustēties, TIK pārēdies viņš bija. Dažus mošķus viņš bija sagūstījis, un tie tagad viņam masēja kāju pēdas.

"Ei, Tu tur, es gribu ēst, ej sadabū vēl kaut ko!" Pūķis uzsauca tuvākajam mošķim. Izskatījās, ka viņš varētu ēst un ēst, vēl veselu kaudzi ar mošķu ciemiem izēst tukšu, ja tik spētu pakustēt.

 

 "Vairs nav itin nekā. Pūķa kungs ir apēdis visu kas mums ir, tikai valdnieka gaļa vēl palikusi" Mošķis ieteicās..

"Kas tad tai vainas?" Pūķis noprasīja..

"Itin nekādas, bet tā ir domāta valdniekam, viņš ļoti dusmotos, ja kāds to apēstu.." pīkstēja mošķis, aiz bailēm trīcēdams.

"Nes šurp" pavēlēja pūķis!

 

Nu mošķis bija nonācis strupceļā, bija bail gan no valdnieka dusmām, ko tas teiks, kad gaļa būs apēsta, gan no Pūķa, kurš izskatījās ļoooti draudīgs un biedējošs. Mošķis nopūtās, pieņēma lēmumu un smagiem negribīgiem soļiem vilkās uz valdnieka pili pēc gaļas krājumiem.

 

Nabaga mošķis nezināja, ka tā ir sazāļotā gaļa, jo, lai būtu ticamāk, tikai nedaudzi zināja par Plānu, un tā nu mošķis, paņēmis visus gaļas krājumus, devās atpakaļ pie pūķa.

 

Pūķis jau nepacietīgi gaidīja, savu lielo vēderu berzēdams un vēl aizvien izsalcis. Ieraudzījis nākam mošķi ar gaļu sarosījās tik spēcīgi, ka tie mošķuļi, kas masēja kāju pēdas aizlidoja pāris metrus un apvēlās augšupēdu.

 

"Ilgi es to vairs nespēšu izturēt" teica viens no mošķiem, kas krītot bija sasitis dibenu. "Un kas notiks, kad arī šī gaļa būs apēsta" domāja otrs "Kaut nu mūsu brāļi ātrāk ko izdomātu un nāktu mūs glābt" ierunājās trešais un berzēja savu savainoto pleznu.

 

Mošķis atnesa un iedeva Pūķim gaļu. Pūķis to apostīja un teica: "Tā smaržo tā savādāk, tā vilinoši..."un iecirta savus milzīgos zobus gaļas gabalā. Košļādams burkšķēja: "Tik tiešām garda!" Mošķis nobijies, par to, kas būs, kad gaļa būs apēsta, trīcošā balsī atsaka: "Tas tāpēc, jo tā ir valdnieka gaļa." Mošķis sāka raudāt.

Pa to laiku pūķis bija notiesājis visu gaļu un, smagi nopūzdamies, iemiga.

To visu no krūmu pudura vēroja Mošķu vadonis, jūrasbriesmoņu vadonis un Tātiņš ar Babubu. Mazliet pagaidījuši devās pārbaudīt vai inde iedarbojusies, pabakstīja pūķi ar koka zaru un priecīgi visi reizē iesaucās: "Mums tas izdevās! Mēs esam lieliska komanda!" Un aiz laimes pat apskāva viens otru.

 

Tagad tik bija jāizdomā, kā to lielo pūķi aizgādāt līdz Jūras briesmoņu ciematam. Visi kopā uzstūmuši lielo pūķi uz paštaisītā plosta, viņi to ielaida upē, plosts līgani peldēja pa upi lejup. Rūķi un mošķi jau nopriecājās, ka būs tikuši vaļā no briesmīgā pūķa, bet te pēkšņi pūķis ieņurdējās un sakustējās. Laikam jau indes deva tomēr bija par mazu priekš tik liela dzīvnieka.

 

 

Pūķis izberzēja acis, kā pamozdamies no dziļa un ilga miega, paskatījās apkārt, un sapratis, kur atrodas, sāka skaļi smieties! "Jūs nu gan esat viltīgi! HA HA HA HA HA! šitā mani piemuļķot! HA HA HA HA HA. Sitat saujā! Būsim draugi!"

 

Rūķi un mošķi saskatījās, un ilgi mirkšķināja acis, nevarēdami saprast, ticēt pūķim vai ne. Bet pūķis kā nevarēja rimties smieties, tā nevarēja.

"Labs ir," Babubs noteica, un devās pie pūķa. Abi sarokojās, un nu arī Babubs sāka smieties, jo smiekli taču ir ļoti lipīgi!

 

Viņiem piebiedrojās arī pārējie mošķi, rūķi un jūrasbriesmoņi. Visi tik gardi smējās. Pēkšņi Pūķis savā zemā balss tembrā ierunājās: "Kāpēc jūs man nepalūdzāt, lai pārtraucu savu izrīšanos un postīšanu?"

"Mums bija bail..."

"No kā-no manis???"

"Mjā," visi mošķi reizē piekrītoši pamāja ar galvu.

"Nevajag baidīties, mums, pūķiem, ir ļoti bail no jums visiem mazajiem radījumiem, pat no pelēm un odiem."

Babubs neizpratnē jautāja: "Kāpēc tu demolēji mošķu ciemu un baidīji viņus?"
"Es esmu mēnessērdzīgs.Es domāju, ka sapņoju par to ko visu darīju. Tas bija mans sapnis, kas piepildījās-es kaut nedaudz, bet tomēr spēju jūs visus nobaidīt," pūķa seju pārņēma smaids.

Visi rūķi un mošķi atviegloti smaidot māja ar galvu, apskaujot pūķi teica: "Tas tev nu dien izdevās!"

Pūķis priecīgs pateicās: "Paldies!" un turpināja. "Tagad būsim draugi! Palīdzēsim viens otram un nedarīsim pāri, labi?"

Rūķi un mošķi smaidot atsaka: "Protams! Kā gan savādāk!"

Jūras ķēmi, visā noklausoties un noskatoties, palika ļoti domīgi...

 

.. viņi kā jau jūras ķēmi, neatzina šādu brāļošanos, tāpēc izlēma labāk nozust, pirms viņus kāds sāktu apskaut un bučot.

 

Bet rūķi ar mošķiem un Pūķi pirmo reizi visā vēsturē rīkoja lielas dzīres par godu tikko noslēgtajam mieram!

Babubs beidza savu stāstu, un Ķērpainis muti pavēris to bija noklausījies no sākuma līdz beigām, ne skaņas neizdvesdams.
"OHO..." Ķērpainis novilka, "es te savā dobumā sēdēdams, šitās vētras dēļ nemaz nezinu, kas ārpusē notiek.. Bet tagad klausies, man arī ir kas interesants stāstāms..."

 

Ķērpainis, kā vecs rūķis būdams, izvilka savu lielo tabakas dozi, aizkūpināja smalko pīpi un atsēdies krēslā sāka stāstīt.....Redz , Babub, kad es vēl biju jauns, dzīvoju mūsu kaimiņu ciematā aiz Dižkoku meža, šis ciemats bija saulains un piepildīts pilns ar jaukiem rūķu smiekliem. Mēs strādājām savus darbiņus - cits rušinājās pa dārziem, cits sēja labību, cits audzēja vistas un trušus, bijām ļoti draudzīgi....Bet man jau kā jaunam puisim gribējās iet pasaulē, kādu piedzīvojumu sameklēt, kaut ko interesantu ieraudzīt, nju tā es ar savu draugu Bailuli, kuru bija ļoti grūti pierunāt, devos ceļojumā aiz Lielajiem kalniem.....nogājuši trīs dienas un trīs naktis, nonācām septiņjūdžu mežā.

"Tajā, kurā dzīvo septiņi rūķīši un Sniegbaltīte?" Babubs pārtrauca Ķērpaini.

"Jā, jā tajā pašā." Smaidīdams atteica Ķērpainis un turpināja. "Mēs bijām tik pārguruši, ka aizmigām neēduši un nosaluši. Pēkšņi pamodos no Bailuļa kliedzieniem.

 

"Ķērpaini, draudziņ, mosties, palīdzi!"

Es neko nevarēju redzēt, jo bija satumsis, tikai dzirdēju, kā drauga balss attālinās. Skrēju uz to pusi, no kuras skanēja Bailuļa balss, bet aizķēros aiz kaut kā un nokritu zemē un sasitu galvu. Kad atvēru acis, spīdēja saulīte un putnu balsis vīteroja. Aplūkoju apkārtni: "Bailuļa nav! Tad tas nebija sapnis..."pie sevis noteicu, piecēlos un sameklēju savu tarbu un nedaudz iestiprinājos un visu laiku domāju, kas varētu būt noticis ar Bailuli. Pēkšņi ieraudzīju zemē lielu, sirmu spalvu kušķi un visa zeme bija pilna ar milzīgām pēdām.

 

"Izskatās pēc Lielā Vilka pēdām, bet ko tad šis šinī pusē dara?" nodomāju pie sevis, piekārtoju cepuri, un devās virzienā, kurā domāju atceramies, ka tieši uz to pusi Bailulis aizskrējis.

Gāju dienu, gāju nakti, līdz beidzot nonācu izcirtumā, kur uz celma sēdēja Meža meita. Prasu viņai, vai viņa gadījumā nav Bailuli redzējusi. Viņa man saka "Kā tad, viens te tāds bailīgs rūķis vakar cilpoja garām.."

"Uz kuru pusi viņš devās? Es eju viņu meklēt." es prasīju..
Bet Meža meita negribēja uzreiz teikt, "Vispirms Tev jāiztur viens pārbaudījums.. Ja izturēsi, pateikšu.."

 

 "Labi. Kas tas par pārbaudījumu?"

"Tev jāpalīdz man salasīt 7 sastāvdaļas burvju tējai."

"Kādas tās ir un kur atrodas?"

"Tepat izcirtumā, tās spēj atrast, tikai tas, kam ir tīra, skaidra sirds...Vai esi ar mieru?"

 

"Jā, bet kā es zināšu kā tieši tās ir īstās?"
"Kā jau teicu, ja tev ir skaidra sirds, pats sapratīsi, ka tieši tā ir īstā..."
Meža meita ielika man rokās no bērza tāss izveidotu cibiņu, smaidīdama novēlēja veiksmi. Tā es apmulsis ķēros pie meklēšanas. Pietupos pie katra zāles stiebriņa, bet neko īpašu nepamanīju, sāku domāt, vai man tiešām nav skaidra sirds, līdz kāda zemeņu lapiņa sāka laistīties visās varavīksnes krāsas. Tā nopriecājos, uzmanīgi noplūcu lapiņu un ieliku trauciņā. Rūpīgi vēroju apkārtni, visur vizēja mazas varavīksnes.

"Kāds skaistums!!!" iesaucos un laimīgs drīz vien biju salasījis visas sastāvdaļas: zemeņu lapiņu, viršu ziediņu, melleņu lapiņu, avenāja zariņu, zaķkāpostiņa lapiņu, zaķkāposta ziedu, mazu sačokurojušos neaprakstāmu lapu.

"Lūdzu," pasniedzu meitenei cibu. Nobijies turpināju. "Vai īstās sastāvdaļas?"

Meža meita smaidīdama atteica: "Tūliņ redzēsim. Tagad mums vajag vien ūdeni no Meža Nimfu avota. Aizej pie tā akmens un trīs reizes pieklauvē."

Drošā solī devos pie skaistā akmens, pieklauvēju. Akmens lēnām plīsa vidū pušu, pa spraudziņu sāka tecēt mazs, mazs strautiņš. Man no brīnumiem acis iepletās.

"Ar sauju pasmel ūdeni un nāc šurp," skaistā Meža meita mani paskubināja.

"Lej klāt!"

Trīcošām rokām pielēju ūdeni. Pēkšņi visas sastāvdaļas pacēlās gaisā un sāka virpuļot.

Mežameita noteica: „Tev nudien ir tīra sirds!"

"Paldies!"

"Tagad varēšu izārstēt savu sasirgušo māti. Paldies tev, mazo rūķīt! Še tev trīs piles no manas tējas, tu zināsi, kad izmantot tās. Tavs draugs devās uz Aizmigušo Vienradža meža pusi." Meža meita pastiepa roku uz Dienvidiem.
Laimīgs pateicos un devos meklēt draugu.

 

 

...Gāju gāju, līdz attapos skaista izcirtuma vietā, tas laikam bija tas Aizmigušo vienradzu mežs, bet tik nevarēju saprast, kā viņi var būt aizmiguši, ja pamanīju zemē ko līdzīgu zirgu pēdām....laikam jau pamodušies - nodomāju. Devos tālāk un saucu – „Bailulīt, kur tu esi??”

Te pēkšņi no labās puses iznāca liels , balts vienradzis , bet kas tad tas??? Viņam mugurā sēdēja mans draugs Bailulis, lepni turēdamies vienradža krēpēs....Viņš izsaucās - nu Ķērpainīt, vai esi gatavs piedzīvojumiem? Es pierunāju šo jauko vienradzi, lai pavizina mūs kādu gabaliņu tālāk pie septiņiem rūķīšiem, tik sen nav rada gabali redzēti...Dodamies?

 

Man nebija divreiz jājautā, es, protams, piekritu! Vienradzis iedziedājās tik pasakainā balsī, kādu līdz šim nebiju nekur dzirdējis, un drīz vien klajumā ieaulekšoja vēl viens vienradzis. Viņš pienāca man klāt, piebikstīja savu silto purnu man pie rokas, un norādīja uz savu muguru.

"Bet kā lai tieku augšā?" man izspruka, jo mēs taču mazi rūķi, bet vienradži lieli, nekādi neuzleksi..

Vienradzis atkal iedziedājās, bet šoreiz dziesma izklausījās pēc smiekliem. Viņš notupās uz priekškājām un tad es tīri veikli uzrāpos mugurā.

Kā es biju ticis vienradzim mugurā, abi vienradži sāka skriet, nē nevis skriet, bet LIDOT cauri mežam! Bet es tik un tā visu skaidri redzēju - redzēju vāveres koku zaros un zaķus zem ozolu saknēm, un lielo vanagu, kas sargāja ligzdu ar maziņiem, maziņiem vanadziņiem. Re, tur tālāk irbe ar mazulīšiem aizskrēja, un eža ģimene arī pie celma pusdienoja.

Ceļojums līdz septiņiem rūķīšiem likās daudz par īsu, jo, kad vienradži apstājās, bija tāda sajūta, ka es tikai tikko esmu viņus sastapis..

 

Pēc kāda laiciņa jau bijām pie septiņu rūķīšu mītnes... Viņi bija ļoti pārsteigti mūs ieraugot, jo nebija ciemos gaidījuši. Viņi mūs laipni uzņēma, pacienāja ar meža ķērpju un brūklenīšu tējiņu un pašceptajiem cepumiņiem. Mēs bijām laimīgi, ka varējām atpūsties, jo bijām no garā ceļojuma piekusuši un izsalkuši. Atstājām savus glaunos Vienradžus pie mājiņām un pajautājām rūķīšiem pēc ūdens un svaigas zāles, lai mūsu palīgi varētu atpūsties....Un tā dzerot tēju, jau bija pienācis vakars un sāka satumst, Vienradži tika aizvesti uz tuvējo pļavu, kur bija liels aploks, tajā jau ganījās rūķīšu mazie zirdziņi - poniji, Ttik mazi, smieklīgi un, protams, septiņi, katram rūķim pa savam....Gribējām likties pie miera, saklājām gultiņās un nopūtām sveces.

 

Es jau laidos snaudienā, pēkšņi mani pamodināja kādi klusi šņuksti.Es tā sabijos, ka izvēlos no gultas. Piecēlos, pa tumsu taustīdamies, meklējot sveci un sērkociņus, uzdūros kaut kam.Tik ļoti pārbijos, ka ielecu gultā pie Lieldeguņa, kurš tajā brīdī saldi krāca. Protams, pamodināju gan Lieldeguni, gan pārējos rūķus. Lielcepuris neapjuka un iededzot sveci nopietnā balsī teica: "Kas par traci! Vai tiešām nav iespējams pat mierīgi atpūsties?"

 

Es ļoti pārbijies, trīcošā balsī viņam paskaidroju, kas noticis.
Lielcepuris visiem lika pārmeklēt mazo istabu, lai atrastu to kas raudāja.
Visi ne vārda nesakot sāka pārcilāt mazās lietiņās istabā, vispirms pie gultas, kurā gulēju es. Kad tur neko neatradām ar lielāku rosību pārcilājām katru puteklīti, bet neko nespējām atrast.Es domīgs apsēdos uz gultas, iestūmu vienu kāju sūnu čībā, kad liku otru kāds sīkā balstiņā sāka kliegt: "Lūdzu, nedari to, tu sabradāsi mani!"

 

Visi rūķi pieskrēja, noliecās pār necilo čību un iepleta acis aiz brīnumiem, ka čība runā.
"Paiet nost," Lielcepuris valdonīgā balsī pavēlēja pārējiem un pacēla čību. Nedaudz pakratīja, no tās izvēlās maza, maza, noraudājusies meitenīte nu tik maza kā mans nags.
Viņš jautāja: "Kas tu esi un ko dari Ķērpaiņa čībā?"

"ES esmu Meža laumiņa un es paslēpos ,no laumiņu ķērājiem, kas atņem mums spārnus un feju puteklīšus. Viņi ir pārņēmuši visu Laumiņu ciemu, lūdzu, palīdziet!" mazā Laumiņa šņukstēja izmisīgā balstiņā.

Mums divreiz nebija jāsaka, saģērbāmies un devāmies ceļā.

 

Kas tie par laumu ķērājiem, nebija ne jausmas, bet bijām pārliecināti, ka tie ir slikti ļaudis, un jāiet viņiem paskaidrot, lai labojas, citādi nebūs labi. Laumiņa tapa ļoti priecīga, redzot, ka rūķi palīdzēs, un kā pateicību nolēma viņus apbērt ar neievainojamības putekļiem. Tie uz zināmu laiku padarīs rūķus neievainojamus.

Kad rūķi sasniedza Laumiņu ciema vārtus, pavērās šausmīgs skats - visas mājiņas, visas puķu dobes bija nojauktas un izbradātas, un nekur nemanīja nevienu laumiņu, un nedzirdēja laumiņu smieklus, kas te parastos laikos ir ikdiena.

Rūķi nonāca ciema galvenajā laukumā un apstājās, lai ieklausītos..

 

 

Pēkšņi izdzirdējām rupjas balss smieklus:"Ha,ha hā ,nekur tu nespruksi, mēs tevi noķersim un tavas burvju spējas un spārnus nogādāsim mūsu karalienei!"

Paslēpušies aiz sagrautas laumiņu mājas vērojām, kas notiek. Redzējām tikai bēgošu laumiņu, bet kas viņu vajā neredzējām.

Tad atcerējos par Burvju tējas pilēm, ko man iedeva Mežameita, un uzšļakstīju nedaudz aiz laumiņas muguras. Pēkšņi kāds sāka traki šķaudīt un spļaudīties, tad arī ieraudzījām vainīgos-divus mazus, ļoti neglītus briesmonīšus. Viņi bija tik nobijušies mūs ieraugot, ka pat sāka raudāt un lūgties mūs: „Lūdzu, nedariet mums pāri, mēs tā vairāk nedarīsim!"

"Kas jums lika tā darīt?" es nebēdņiem jautāju.

"Mūsu karaliene, viņai skauda, ka laumiņas ir tik skaistas, kad lido ar saviem mirdzošajiem spārniņiem un kaisa burvju putekļus ,bet viņa tik neglīta."

"Ak tā! Tagad jūs atdosiet laumiņām spārnus un Burvju puteklīšus, visu sakopsiet un vairs nekad tā nedarīsiet. Pateiksiet savai karalienei, lai nāk laumiņām atvainoties, citādi viņa jutīsies vēl sliktāk nekā tad, kad apskauda laumiņas."

 

Briesmonīši atvēra mazas krāsainas pudelītes, no kurām, mirdzēdami visās varavīksnes krāsās ,izlidoja mazie, skaistie laumiņu spārni. Atdeva turziņas, kas bija pilnas ar Burvju puteklīšiem. Laumiņas, aiz laimes, gaisā griezās dejā un bārstīja savus zelta puteklīšus.

Laumiņu ciemā atgriezās smiekli un dejas, un viņas izlēma uzdāvināt visiem rūķiem vienu vēlēšanos. Lai viņi apdomājas, un tad paziņo, ko ir nosprieduši..

 

Tā nu katrs rūķis izteica savu kvēlāko vēlēšanos un katra tika piepildīta. Visi bija laimīgi, ka tik labi atrisinājās laumiņu nedienas. Izgulējušies no rīta atvadījāmies no radiem un laumiņām devāmies atpakaļ uz mājām Dižkoku mežā.

"Kāds tev jauks piedzīvojums gadījies!"iesaucās Babubs.

"Jā, mazo draudziņ..."sapņainā balsī atteica Ķērpainis.

Rūķi pļāpājot nebija pamanījuši ,ka uzlekusi saulīte un jauna, skaista diena sākusies.

 

 

Vai Punkts un Beigas?

Nē!!!

Saule iespīdēja rūķu namiņa lodziņā, un Ķērpainis ar Babubu pēkšņi atjēdzās un abi reizē iesaucās: "Vētra beigusies!! Urrā!"

Pēkšņi atskanēja klauvējiens pie durvīm...
Babubs paskatījās uz Ķērpaini : "Vai Tu kādu gaidi?"

"Nēēēē... " Ķērpainis novilka un brīdi vilcinājās, līdz devās pie durvīm. Piespiedis ausi pie durvīm, viņš uzsauca: "Kas tur ir?"

 

 

Tas esmu es Ziemassvētku rūķis Dāvaniņš, tas pats, kas Ziemassvētku vecītim palīdz gādāt dāvanas bērniem. Ir atgadījies kas nelāgs, vai ielaidīsiet mani?
”Protams,” Ķērpainis atbildēja un steidzās atvērt durvis.

 

 "Kas tad Tev atgadījies?" jautāja Babubs. "Ceru, ka nav kāda ķibele ar Ziemassvētku dāvanām bērniem?"

 

Dāvaniņš ieskrēja aizelsies istabā un sāka stāstīt. „Zināt, rūķīši – kaut kas nav kārtībā ar dāvaniņu sarakstu, jau pagāšgad pamanījām, ka daži bērni nesaņem dāvanas, it kā kāds ļaundaris būtu viņus izdzēsis no Ziemassvētku vecīša burvju saraksta”.....Abi rūķi Babubs un Ķērpainis saskatījās un nopūtās - mēs laikam būsim arī šajā sarakstā, jo pagāšgad saņēmām dāvaniņas, bet ne īstās, tās bija sajauktas ar vietām...Nez kas tur notiek? Būs laikam jāgatavojas tālajam ceļam uz Lapzemi un jāglābj bērnu prieks!

 

Kaut kas ar sarakstu tiešām nebija kārtībā, un rūķi devās uz Ziemeļpolu to noskaidrot. Līdz Ziemassvētkiem taču palicis pavisam nedaudz, un kāda tā būtu nelaime, ja bērni nesaņemtu kārotās dāvanas! Sarakstā jābūt visiem, visiem, jo Ziemassvētku vecītis taču nes ne tikai dāvanas, bet arī Ziemassvētku noskaņu!

Viss Ziemeļpols bija satraukts, satraukums pat bija sasalis lāsteku veidā, un pielipis pie ziemeļbriežu kamanām. Kas bojā sarakstu? Vai tiešām kādam nepatīk Ziemassvētki un kāds grib tos izjaukt??

Tas viss rūķiem tagad būs jānoskaidro!

Ziemassvētku vecīša māja kā vienmēr izskatījās pasakaini, baltu nosnigušu jumtiņu, ar simtiem leduspuķu logos un, protams, lāstekām, daudzām, kas karājās pie mājiņas jumta, dažas garākas, dažas īsākas, tā vien gribās pastiepties un dažas paņemt. Un šeit to pavisam droši varēja darīt, jo tiklīdz kādu lāsteku nolauza tūliņ nākamā izauga vietā.

Babubs, Ķērpainis žigli bija sazinājies arī pārējiem ciematiņa rūķiem un nu visi ieradās Ziemeļpolā, lai palīdzētu Ziemassvētku vecītim un citiem rūķiem atrisināt dāvanu problēmu

Ziemassvētku vecītis ar savu sieviņu - Sniega Māmuļu bija ļoti priecīgi, ka mazo rūķīšu ciems bija tik ātri pasteidzies palīgā, jo līdz Ziemassvētkiem bija palicis tikai nepilns mēnesis un vēl tik daudz dāvaniņu jāsagādā...Visi rūķīši devās uz vecīša rotaļlietu darbnīcu, jo tur bija vairāk vietas priekš vesela rūķu bariņa....Iegājuši iekšā pasildīties un atpūsties, viņi sāka domāt darbības plānu, ar ko sākt, ko meklēt?

 

 

"Jāsaraksta saraksts no sākuma, tad būsim droši, ka tiešām visi bērni tur būs." Ieminējās Babubs.

"Nē, to nevar vairs paspēt, saraksts ir stādām veselu gadu, nu vairs nav laika," spiedza Ziemassvētku vecīša palīgi.

"Bet ko lai tad dara?" Babubs kasīja aiz auss, un sāka domāt.

"Es zinu!" iesaucās Ķērpainis. "Dosimies ceļā vispār bez saraksta!"

"Bez saraksta?" brīnījās rūķi! "Bet kā tad mēs zināsim, ko kuram dot?"

"Mēs dosim VISIEM! Un galvenais taču ir nevis saņemt to poniju vai bārbiju, bet gan saņemt Dāvanu no sirds, īpašu, apčubinātu, Dāvanu Tev! Mums tas ir jāpastāsta pasaulei! Dāvināšana pati par sevi ir prieks!"

Rūķi, saraukuši pieres, apdomāja dzirdēto... Vai tiešām tā ir iespējams? Bez saraksta?

 

Sniega māmuļa smaidīdama: "Protams,ka var ,vajag tikai darīt!"

Rūķi un Vecīša palīgi, dzirdot šos uzmundrinošos vārdus, ķērās pie darba. Bariņš ķērās pie plastmasas mantu darināšanas, bariņš pie koka mantu darināšanas, Babubs kopā ar dažiem Vecīša palīgiem ķērās pie rotaļlietu saskrūvēšanas. Ķērpainis ar draugiem krāsoja, citi saiņoja dāvanas.Visapkārt valdīja smiekli, čalošana un rosība. Telpu piepildīja, Sniega māmuļas un rūķu meiteņu cepto, cepumu un rūktisaldā kakao smarža. Cepumi bija zeltaini brūni ar kanēli, dažādas formas. Mirklīti rosība apstājās, jo strādniekiem jāiestiprinās.
"Tik gardus cepumus nekad neesmu ēdis!" iesaucās Babubs. Ķērpainis viņam tikai piekrītoši pamāj ar galvu, jo nespēj pateikt ne vārda,mute pilna līdz ausīm ar gardumiem.

"Uzdzeriet kakao, lai mute neaizlīp!" kāds palīgs uzsauca Rūķiem.
Kakao bija saliets ,mazās nu tik mazās, ka knapi varēja satvert, krūzītēs.
Ķērpainis nodomāja un klusi noburkšķēja: "Tur pat pelei nepietiktu!"un uzreiz nekautrēdamies vienā rāvienā iztukšoja tasīti. Te tavu brīnumu- tiklīdz Ķērpainis to no lūpām noņēma ,tā atkal piepildījās. Ķērpainim acis iepletās no brīnumiem, bet pārējie gardi smējās par Ķērpaiņa izbrīnu.

Pavisam piesarcis noteica:"Gards gan!"

Tā katrs, apēdis pāris cepumus un iztukšojis tasītes ar gardo dzērienu, atkal ķērās pie darba.
Visi tik rosīgi strādāja, ka nepagāja ilgs laiks, kad visas dāvanas bija ne tikai gatavas, bet jau sasaiņotas.

 

Ziemassvētku vecītis sasita plaukstas un visapkārt iedegās gaismiņas. Lieli krāsaini lukturi, un mazas zilas spuldzītes, viss Ziemeļpols laistījās visās varavīkšņu krāsās

!
Nemanot bija pienācis Ziemassvētku vakars! Laiks posties ceļā! Ziemeļbrieži jau nepacietīgi mīņājās, kamēr rūķi sakrāva maisus kamanās.

"Ak, kā gribētos doties līdzi..." reizē nopūtās Babubs un Ķērpainis.
"Bet kāpēc tad ne?" smiedamies iesaucās Ziemassvētku vecītis. "Rausieties iekšā kamanās!"
Rūķiem tas nebija divreiz jāsaka, abi fiksi ierāpās un iekārtojās kamanās, acis mirdzēja un sirdis satraukti sitās! Tas tik būs piedzīvojums!!!

 

Mazie rūķi bija tik laimīgi, ka tiks līdzi Ziemassvētku vecītim uz dāvaniņu dalīšanu, jo tas taču ir tik liels prieks, ja vari kādam uzdāvināt dāvaniņu, ko pats esi gatavojis!!! Visi jau bija salīduši ragutiņās, kad piepeši aizelsušies piesteidzās pavisam mazi un noraudājusies divi rūķīši...Viņi skaļi šņukstēja un sāka stāstīt- „Vecīt un rūķīši, lūdzu, piedodiet, mēs bijām vainīgi, ka no saraksta pazuda daži bērnu vārdi, jo vienkārši bijām izdomājuši, ka varētu savākt sev kādas mantiņas....Mēs bijām mantkārīgi un mantiņas vienkārši krājām kaudzē, bet mums nav nekāda prieka ar viņām vairs spēlēties, ja zinām, ka citam bērnam viņas labāk noderētu...Lūdzu, lūdzu piedodat, mēs jums atdosim atpakaļ visu sazagto un lūdzu paņemat mūs līdzi, mēs gribat labot savas kļūdas.....”

Ziemassvētku vecītis sarauca uzacis, nopūtās savā lielajā baltajā bārdā un teica: „Labi, bet pēc tam jums būs neliels sods!"

Visi priecīgi saleca lielajās ragavās, kuru priekšā bija četri skaisti, stalti ziemeļbrieži.
Vecītis iesaucās :"Komēta, Pārsliņa, Rūdolf, Sērmuli, uz priekšu!" Ziemeļbrieži saslējās pakaļkājās un pacēlās debesīs, kur virpuļoja sniegpārsliņas. Tas bija tik skaists skats no augšas uz mazo Ziemassvētku ciemu kā pasakā-visas mājiņas izgaismotas ar lampiņām un lāstekām, kurās atspīdēja krāsainās gaismiņas, kupenas līdz logiem un mazie vecīša palīgi ar sievu, priecīgi māj pavadot ceļiniekus...

 

"Mammu, mammu, stāsti tālāk!! Uz kurieni Ziemassvētku vecītis ar rūķiem devās vispirms?" mazais nepacietīgi dīdījās mammai klēpī.. Te pēkšņi ārā atskanēja skanīgi smiekli un pēdu dipoņa.

"Mammu, vai tiešām rūķi jau ir klāt? Vai viņi vispirms brauc pie mums?"
"Bērniņ, ir Ziemassvētku vakars. un Ziemassvētku vakarā brīnumi notiek, ejam aši skatīties, ko rūķi tur ārā dara!"

Kad mazais Kārlītis uzģērba cimdus un cepuri, apsēja lielo šalli, pie durvīm kāds klauvēja. Mamma atvēra durvis.. aiz tām stāvēja rūķis, kas izskatījās nu gluži kā Babubs.

"Vai tu esi Babubs?" Kārlēns uzreiz vaicāja.

"Jā gan," rūķis smaidīja, "vai nāksi ar mums pikoties? un lielos sniega rūķus velt?"

"Bet .. bet... bet es nemāku.." nokautrējies sacīja Kārlēns.

"Nekas. Mēs iemācīsim!" Teica rūķis Babubs un satvēra Kārlēna roku.

 

Mazais Kārlēns bija ļoti iepriecināts, ka varēja izdauzīties kopā ar rūķiem. Kamēr visi dauzījās, Kārlēna mamma pagatavoja siltu brūkleņu tēju, lai visi sasildītos. Izpikojušies un izdauzījušies, mazie rūķi kopā ar Ziemassvētku vecīti devās tālāk iepriecināt bērnus...Arī abi palaidņi ,kas bija zaguši rotaļlietas, cītīgi strādāja, lai atpelnītu kaut kā savu vainu. Bija tik jauki redzēt bērnu smaidus un laimīgās sejas šajā Ziemassvētku vakarā.

”Nju, darbiņš padarīts,” iesaucās Vecītis. „Varam doties uz Lapzemi, uz mājām!”

 

 

 

Mazie rūķīši , padarījuši savus labos darbiņus un apdāvinājuši visus bērnus, bija gatavi doties mājās. Nokļuvuši Lapzemē, Babubs ar Ķērpaini atvadījās no Ziemassvētku vecīša un viņa palīgiem, lai dotos mājās uz savu tik ļoti mīļo Dižkoku mežu.

Ieradušies mājās, viņi ieraudzīja visu ciemu izrotātu ar jaukiem lukturīšiem un kokos sakarinātām virtenēm, jo Dižkoku iemītnieki arī svinēja Ziemassvētkus.

Visi rūķi skrēja pretī abiem mazajiem varoņiem un apsveica ar labi paveiktajiem darbiņiem. Babubs ar Ķērpaini bija tik laimīgi, ka ir mājās!!! Iegājuši savā siltajā, draugu izrotātajā namiņā, viņi apsēdās savos lielajos, vecajos šūpuļkrēslos un raudzījās caur mazo lodziņu uz debesīm, kur ik pa brīdim iemirdzējās pa mazai, spožai Ziemassvētku zvaigznītei.

{smallpic:1}

 

Tomēr tas nav viss!!

 

VISAS 6 māmiņas, kuras rakstīja pasaku, saņem skaistu izdevniecības grāmatu "Manas bērnības skaistākās pasakas" ar labākās  bērnu grāmatu ilustratores Agijas Stakas ilustrācijām. Grāmatā apkopotas skaistākās un populārākās latviešu tautas pasakas

{smallpic:2}

Pēc grāmatām varat ierasties no 16. novembra līdz 16.decembrim Māmiņu Kluba redakcijā Vīlandes ielā 1-9 (ieeja no Elizabetes ielas)! Ja ir jautājumi par balvu saņemšanu, raksti uz kristine@maminuklubs.lv!