Kristy: bērns ir lielākā laime

23. Apr 2012, 11:53

Mans stāsts bija šāds: biju 18 gadīga meitene, patika izklaidēties, nekad nebiju domājusi par nākotni, dzīvi, nekas uz pasaules neinteresēja tik ļoti kā mode, klubi, puiši, solārijs un dažādas citas izklaides...domāju, ka tā ir daudzām 18-gadīgām meitenēm.

Iepazinos ar puisi klubā. Likās normāls puisis, aizbraucu ar draudzeni pie viņa uz mājām... Nebiju domājusi, ka starp mums kas notiks, bet tad...nu jā, tā sanāca, ka arī prezervatīvu nebija, tāpēc pat neizdarījām to līdz galam. Nezinu, kāpēc pat sākām. No rīta ar draudzeni devāmies projām, samainījāmies telefona nummuriem-ja nu kas...

Mājup ceļā slikti jutos-nevarēju saprast-no kā. Vai tas, ka nebiju izgulējusies, vai kas ar mani... Atbraucu mājās, gāju gulēt un pamostoties viss bija kā parasti, dzīvoju tālāk savu vieglprātīgo dzīvi, skolu bieži neapmeklēju, daudz izklaidējos, tikai pret alkaholu parādījās savāds riebums un arī smēķēt negribējās- nesapratu, kas notiek...

Tad vienu dienu sāku apsvērt domu- vai nevarētu būt tā, ka esmu stāvoklī. Pastāstīju to draudzenei, bet tad, kad to pateicu- padomāju pati-nevarētu tacu tā būt. No kā, un vispār KĀ?

Tad nu mēs tikai pasmējāmies par manām "muļķīgajām" aizdomām un par to aizmirsām.

Pēc dažām dienām sajutu nelabumu pret ēdienu, ko parasti biju ēdusi. Tas mani tiešām nobiedēja. Nevarēju neko ieēst un sapratu, ka jāpērk grūtniecības tests. Nopirku un uztaisīju nākamajā rītā, kamēr visi mājās gulēja. Visu izdarīju pareizi un rokas drebēja, biju izmisumā, jo nekad neesmu domājusi par saviem bērniem- sveši gan man ļoti patika un biju pat strādājusi par auklīti.

Tests parādīja tikai 1 strīpiņu-tātad negatīvs. Nopriecājos.

Pēc pāris dienām atkal uzmācās domas, ka esmu stāvoklī, arī mēnešreizes kavējās. Nu tad sapratu, ka drošības labad jāaiziet pie ginekologa, pierakstīties varēja tikai pēc 3 nedēļām, tāpēc aizgāju uz doktorātu, kurā pieņem uzreiz, tikai, protams, par lielāku naudu.

Daktere apskatīja un pateica, ka jāiet uztaisīt testu, jo neko nevar saprast. Tad nu aizgāju, uztaisīju- bija bail skatīties rezultātu, kamēr gaidīju. Visa dzīve paskrēja gar acīm- grūtniecība manā uztverē bija pasaules gals.

Apskatoties rezultātu, sāku raudāt tik skaļi, ka mani tur dzirdēja visi. Atnāca daktere, palūdza, lai ejam uz kabinetu parunāties. Pajautāja, vai būs jātaisa aborts, jo grūtniecība ir agrā stadijā- 3-4 nedēļas.

Es nedomājot teicu-protams!!! Man viss bija vienalga, bērnu negribēju vismaz vēl tuvākos 7 gadus. Izejot no doktorāta, satiku savus draugus. Viņi par manu grūtniecību bija priecīgi. Teica, ka palīdzēs, lai paturu bērniņu. Tad es sāku svārstīties- pazvanīju mammai- viņa teica, ka man pašai jādomā, ko darīt.

Tad mani pierunāja aiziet uz USG un ja man pateiks, ka bērnam viss kārtībā un nev nekādu risku, bērnu paturēšu. Bija jāgaida dažas nedēļas uz turieni, gaidīju, mocījos, visu laiku domāju- ko darīt: gribu vai negribu; kāda būs mana dzīve; ko citi teiks; un vai vispār esmu tam gatava?!

Pienāca diena, kad bija jāiet uz USG un nākamajā dienā man bija paredzēts aborts, makā stāvēja pat zāļu saraksts, ko lietot pēc aborta!

Ienācu kabinetā, mani apskatīja, un aicināja uz USG. Es tā baidījos.

Ieskatoties ekrānā, daktere teica- tas ir tavs mazulītis un izskatās apmēram 8. nedēļa.. Es redzēju to mazo kunkulīti ar tik strauji pukstošo sirsniņu un sāku raudāt, bet šoreiz ne no bēdām. Es sapratu, ka es gribu būt māmiņa un ka nevēlos savu brīnumu nogalināt.. Daktere pateica, ka bērnam nekas nedraud un jutos tik laimīga! Atnākot mājās, apzvanīju visus draugus, pateicu, ka būšu mamma!

Neviens man laikam nenoticēja, nezinu.. bet es jutos ļoti priecīga par to, ka redzēju savu mazulīti un ka ar viņu viss ir labi. Pilnībā izmainīju savu dzīvi- nesmēķēju, nelietoju alkoholu, gāju uz skolu- bija jāpabeidz 12. klase (kuru pabeidzu ļoti labi-7.grūtniecības mēnesī), negāju pa klubiem, paliku mierīga mājas meitene.

Lasīju žurnālus par zīdainīšiem, staigāju pa bērnu veikaliem un vispār nevarēju sagaidīt savu bērniņu. Ļoti gribēju meitiņu un tā nu man arī viņa piedzima 2008.gada 21.augustā. Nosaucu viņu par Hannu. Dzemdības bija grūtas, bet tas tiešām bija tā vērts! Esmu laimīga kopā ar savu skaisto meitenīti un mīlu viņu vairāk par visu un nekad viņu nepametīšu!!Esmu laba māmiņa un nenožēloju savu izvēli! Nu jau arī es esmu pret abortiem!