Ieņēmumus no nekustamā īpašuma nodokļa – bērniem!

Nedaudz modificējot gadsimtiem seno teicienu – cilvēkam savā dzīvē ir jāuzceļ māja, jāiestāda koks un jāizaudzina bērni -, mēs iegūstam pietiekami labu uzdevumu vai pat mērķi dzīvē. It sevišķi, ja iedziļināmies teiciena simboliskajā nozīmē.

Māja – tā ir visa cilvēka dzīvestelpa. Gan privātā, gan dzimtene, sava valsts. Mājā vienmēr jāatrod vieta laimei, priekam, mīlestībai, sapratnei, saticībai, labestībai, līdzjūtībai, cilvēcīgumam, rūpēm u.tml. Savukārt koks - tā ir dzimta, tas ir dzimtas koks, dzīvības koks. Saknes simbolizē senčus, vecvecākus, vecākus. Stumbrs ir pats cilvēks, bet zari un atvases – bērni un mazbērni. Ikvienam ir jārūpējas, lai dzimtas koks neiznīktu, lai tas būtu kupls un spēcīgs.

Tāpēc, bērni ir ne vien jārada, bet arī jāaudzina! Tas nebūt nav tik vienkāršs uzdevums, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Pirmkārt, ir jārada bērnu attīstību veicinoši apstākļi ģimenē, bērniem ir jājūt vecāku mīlestība un rūpes, un vecākiem ir jāspēj ne vien parūpēties par naudu, lai apmierinātu ģimenes un bērnu vajadzības, bet arī jāspēj atrast laiks, lai būtu kopā ar bērniem. Turklāt, audzinot bērnus, vecākiem ir krietni vien jāpilnveido sevi, jo bērni, galvenokārt, mācās no saviem vecākiem, kopē un atdarina viņu ieradumus - gan tikumus, gan netikumus. Būtībā, izaudzināt bērnu – tas ir arī izaudzināt sevi.

Protams, patērētājlaikmeta sabiedrībai nav laika vai vēlmes iedziļināties augstāk minētā teiciena simboliskajā nozīmē, un tas tiek uztverts burtiski. It kā, arī tas vēl nebūtu peļami – kādi gan var būt iebildumi, ja tiek stādīti koki un izrādītas rūpes par apkārtējo vidi, ja tiek būvētas mājas un audzināti bērni? Tomēr, kā izrādās, šāda vienkāršota teiciena izpratne rada būtiskas problēmas. Uzcelt māju, iestādīt koku un izaudzināt bērnus vairs netiek uztverts ne kā mērķis dzīvē, ne pat kā nopietns uzdevums. Patērētājsabiedrība nevēlas neko radīt, tikai iegādāties. Turklāt, kaut kredītā, bet tūlīt un tagad. Līdz ar to, gadsimtiem seno cilvēku galveno dzīves uzdevumu vai pat mērķi (vienkāršotā izpratnē, protams) var, šķietami, realizēt dažos gados. Ja tā, tad tikai loģisks ir jautājums: kāpēc vispār neatteikties no šī dzīves uzdevuma vai mērķa, kāpēc nekoncentrēties uz finansiāli izdevīgāko – uzcelt/nopirkt (kredītā, protams) māju, un ne vienu vien? Pirmskrīzes laikā tā arī tika darīts. Mājas, pilis, tilti, parki (tiesa, tirdzniecības, nevis atpūtas), arī cita veida ēkas un būves saceltas uz nebēdu. Vienīgi, daudzas saceltās būves un ēkas ir jau nonākušas svešu ļaužu īpašumā, bet izputinātie cēlāji devušies uz citām zemēm laimi meklēt.

Savukārt par daudzām citām saceltajām ēkām un būvēm būs jāmaksā vēl arī nākamajām paaudzēm. Tiesa, dzimstības rādītāji mums ir tik pieticīgi, ka par nākamajām paaudzēm daudzskaitlī visai drīz vairs runāt nevarēsim...

Lai labotu radušos situāciju un nepieļautu tās atkārtošanos, un lai veicinātu dzimstību valstī, ir nepieciešams mainīt atbalsta sistēmu ģimenēm ar bērniem. Ir jānosaka, ka ienākumi, kas tiek gūti no nekustamā īpašuma nodokļa (NīN), tiek izlietoti tikai un vienīgi bērnu vajadzībām – jaunu bērnudārzu, skolu, baseinu, sporta un atpūtas laukumu, mākslas un mūzikas skolu, interešu un zinātnes centru celtniecībai vai izveidošanai u.tml. Taču tas vēl nav viss - arī ģimenes valsts pabalstu būtu jāmaksā no NīN ieņēmumiem, atslogojot sociālo budžetu.

Pagaidām tā ir vien konceptuāla ideja, nevis detalizēti pārdomāts risinājums. Ir skaidrs, ka par nekustamā īpašuma nodokļa iekasēšanu un izlietošanu atbildīgas ir pašvaldības, nevis valsts. Nosakot ierobežojumus NīN izmantošanā, iespējams, būtu jādomā arī par to, kā daļēji kompensēt pašvaldībām papildus uzlikto izdevumu slogu, arī par citiem problēmjautājumiem. Tomēr, tik pat skaidrs ir tas, ka jāatslogo sociālais budžets, jāsamazina arī darbaspēka izmaksas, lai veicinātu jaunu darba vietu rašanos.

Ja valstī vēlamies noteikt jūtamas sociālā nodokļa atlaides vecākiem ar bērniem un vēl nodrošināt pietiekami lielus pabalstus, vismaz ģimenes valsts pabalstu un/vai bērniem nepieciešamās infrastruktūras celtniecību būtu jāapmaksā nevis tikai strādājošajiem, bet gan visiem, kuriem mūsu valstī ir nekustamais īpašums. Tā ir būtiska atšķirība. Pat ja pirmajā laikā ģimenes valsts pabalsts netiktu paaugstināts, maksājot to no NīN ieņēmumiem, mums visiem un ikvienam no mums, domājot par ēkām un būvēm, tiktu „iekodēts” arī domāt par bērniem, un otrādi – domājot par bērniem, mums nebūtu iespējams „aizmirst” (atlikt domāšanu līdz „labākiem” laikiem) par bērnudārziem, skolām, sporta un veselības centriem u.tml. Zinot, kā ar šiem jautājumiem valstī ir sekmējies līdz šim, tas nudien nav maz.

* * *

P.S. Iespējams, nosakot ierobežojumus un mainot kārtību, kā tiek izmantoti nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumi, būtu jāmaina arī sistēma, kā un kādiem mērķiem tiek izmantots ģimenes valsts pabalsts. Taču tā, kaut arī saistīta, ir atsevišķa tēma, par kuru plašāka informācija un pārdomas sekos projekta „Augstākā Padome” – par bērniem Latvijā, par Latviju bērniem! -, interneta kopmītnē: www.draugiem.lv/aupa

Laimīgs tētis

Vairāk vari uzzināt LaimigsTetis.posterous.com

Ko Tu domā par šīm pārdomām?