Gribas padoties, bet maza laimīte neļauj

19. Apr 2012, 09:30

Labdien,

Esmu 24 gadus jauna māmiņa nesen dzimušai meitiņai. Ir teiciens "dzīve sagriezusies kājām gaisā", to varētu attiecināt uz manu dzīvi, bet ne jau viens atgadījums dzīvi tā ir sagriezis, bet pēdējos piecus gadus mana dzīve ir giezusies ar vien trakāk. Pirms pieciem gadiem man traģiski gāja bojā tētis, gadu vēlāk pavisam muļķīgi aizgāja no manas dzīves mana mīļotā omīte. Vēl gadu vēlāk mans draugs sunītis un tad..... iestājās dzīves tumšākais laiks manā dzīvē. Manai māmiņai atklāja galvas audzēju. Vienu gadu viņa cīnījās saviem spēkiem, no bērniem slēpjot slimības nopietnību, bet ...

2010. gada nogalē pēc kārtējās neveiksmīgās operācijas manai māmiņai pamazām paralizējās kreisā puse. Es pametu skolu, darbu un pilnībā nodevos savai māmiņai, ne tikai viņas aprūpei, bet arī meklēju iespējas, kā apturēt audzēja progresu. Izbraukājām visus Latvijas dziedniekus, biju par Baltkrievijā pēc zālēm. Staigāju pie ārstiem Rīgā ( tik tālu, ka ārsti mani atteicās pieņemt, aizbildinoties ar stulbām atrunām). Biju izmisumā, bet mammas smaidīgā seja un domas, ka viss būs labi, man ļāva ticēt un cerēt. Paziņas ieteica meklēt aprūpētāju, bet, ja cilvēks mīl kādu tik ļoti, tad pat domu nepieļauj uzticēt citam.

Dažus mēnešus vēlāk ( pēc mammas vienas puses paralīdzes, 2011.gada sākumā) es uzzināju, ka esmu stāvoklī. Es biju izmisumā, jo tik smagā dzīves periodā vēl bērns. Pirmie grūtniecības mēneši bija traki - nevienam nenovēlu - vemšanas un vājuma brīži, bet tajā pašā laikā bija jāapkoj sava māmuliņa, kas uz to laiku jau bija pilnīgi uz gultas. Tā kā māmulīte ir par mani 2x smagāka un no nekustības vēl pieņēmās, tad bija diezgan smagi viņu cilāt, jo bez cilāšanas neiztika. Bija jābrauc pie ārstiem un uz peldēšanām. (Man ir jaunāks brālis, kas palīdzēja, pagājušo gadu viņam bija vidusskola jābeidz, tādēļ lielu dienas daļu viņa mājās nebija).

Mēs ar brāli cīnījāmies līdz pēdējam, līdz pagājušo gada vasarā māmiņa aizgāja mūžībā ( vēl pavisam jaunai esot). Viņa man bija mans labākais draugs. Es vēl joprojām nespēju pārdzīvot, asaras katru dienu birst, iedomājoties, cik ļoti viņa man ir nepieciešama un ko mēs būtu darījušas, ja viņa būtu bijusi dzīva.

Pus gadu pēc māmiņas aiziešanas, manā dzīvē notika kaut kas labs. Piedzima mana meitiņa. Pilnīgi vesela un neticami skaista. Viņa ir mans acu raugs. Bet grūtniecībā esošie stresi ir atstājuši arī pēdas meitiņas uzvedībā, jo viņa man ir ļoti, ļoti nemierīgs bērns. Visus viņas dzīves mēnešus neesmu izgulējusies un dienā arī man nesanāk atpūsties. Meitiņas audzināšanā ļoti liels palīgs ir mans draugs un brālis, bet meitiņai vajag tika māmiņu.

Draugs manas skumjas pēc māmiņas nesaprot, viņš uzsver, ka jādzīvo tālāk. Saka: "Atmiņu vieta ir kapos." Man esot jauna ģimene un jādzīvo ir tai. No vienas puses ir taisnība, bet man ir tik ļoti nepieciešams māmiņas atbalsts un padoms...

Aizejot tētim es iegribu skumjās par viņu, nenovērtējot, to, kas man bija palicis. Tas pats notika pēc omītes aiziešanas. Šobrīd es saprotu, ka esmu iegrimusi skumjas pēc māmiņas un man jāpriecājas par meitiņu ( to es cenšos darīt), bet manā sirdī ir palicis liels tukšums ....