Elīzītes stāsts

Pirms 4 gadiem, 12. jūnijā parādījās tādas kā dīvainais, kutinošas sajūtas vēdera lejasdaļā, nespēju iedomāties, kas tas varētu būt, līdz brīdim, kad aizgāju pie ārsta, likās ,ka kāds iekaisums vai cista, taisot sonogrāfiju daktere skatās, smaida un saka:” Nu ko mums te sirsniņa pukst, izskatās, ka jau 5,6 nedēļa!” Man iestājās tāds kā šoka stāvoklis, neko nedzirdēju, nesapratu, vienīgā doma galvā un ko lai tagad dara!?

Ar meitiņas „donoru” ( kā es viņu saucu) bijām pazīstami 2 gadus, bet kopā skaitījāmies tikai 4 mēnešus, viņš bija tikko šķīries un no iepriekšējām attiecībām, kurās bija 4 gadus veca meitiņa. Nespēju iedomāties, kā viņš reaģēs. Nācās visu situāciju izstāstīt pa telefonu, jo uz to brīdi viņš bija izbraucis no Latvijas. Sākuma reakcijas bija pārsteidzoša, teica, ka esot ļoti priecīgs un nevarot sagaidīt, kad būs atpakaļ, man radās pārliecība, ka sāksim veidot ģimeni, domāju jau par pārvākšanos kopā, varbūt kāzām....

Kad pēc 2 nedēļām viņš atbrauca, likās ļoti apmierināts, nedaudz apjucis gan, bet nu viss it kā bija kārtībā. Atbrauca, iepazinās ar maniem vecākiem, satikāmies gandrīz katru dienu, uztraucās par mani un mazo, arvienvārdsakot, viss veidojās ideāli. Tad pienāca diena, kad sāku runāt par iespējām kopā īrēt dzīvoklīti vai pārvākšanos pie viņa, jo es dzīvoju kopā ar draudzeni, atbilde no ‘viņa puses bijā:” Jā, jā jāpadomā, kā labāk.” Nākamajā dienā parādījās jautājums:” Bet vai abortu  tu neapsvēri?”  Biju šokā, no kurienes šāds jautājums, kāpēc? Teicu ,ka iedomājos, bet apsverot visu par un pret izlēmu ,ka vēlos un esmu gatava šim mazulim. Atbildes no viņa nebija.

Nākamreiz viņu satiku pēc 2 mēnešiem. Man  bija 5 mēnesis, kad beidzot sazvanīju un gandrīz piespiedu satikties, tad nu sākās: „Piedod, negribēju tevi sāpināt ..utt...”. Esot sapratis ,ka tomēr nevēloties otru mazo pagaidām un attiecībām arī neesot gatavs, varbūt es tomēr varētu pārdomāt to abortu! Es tajā brīdī biju tik nikna!!! kā var kaut cik saprātīgs cilvēks teikt sievietei 5 mēnesī, lai pārdomājot abortu?! Un nākamais teksts izskanēja vē šausmīgāks:” var jau arī adoptāciju apsvērt, tad gan mēs varētu būt kopā arī turpmāk.”  Tajā brīdī es sapratu, ka šis cilvēks nav psiholoģiski normāls, likās ka man atveras acis un es pirmo reiz mūžā redzu viņu. Pagriezos un aizgāju. Kopš tā brīža neesmu no viņa dzirdējusi neviena vārda un arī nevēlos!

2009.gada 11. Februārī pl. 18.45 nāca pasaulē 4600kg smaga Elīza Ketija! Vislielākais prieks un laime manā mūžā! Savu mazo peciņu saucu par savu sirsniņu, jo viņa arī ir mana sirsniņa, nespēju iedomāties kā būtu ,ja būtu! Protams, nav viegli būt vienai un mazā ar jau sāk prašņāt ,kāpēc citiem ir tētis a man nav, bet nu tāda ir tā dzīve, ne vienmēr viss izdodas ,kā domāts vai cerēts!

Mēs Sievietes esam ļoti spēcīgas un to varam dažkārt apzināties tikai attiecīgās situācijās! Nevaru teikt ,ka pilnībā neatzīstu abortus, labāk tomēr tā nekā piedzemdēt un pamest mazo vai vēl ļaunāk. Tomēr ,ja ir iespēja, novēlu visām Daiļā dzimuma pārstāvēm izbaudīt šo svētlaimes un prieka sajūtu ,kad uz punča uzliek Tavu mazo eņģelīti! :)

"Sievietes par dzīvību"! Dalieties savos stāstos, kas lika izšķirties par labu bērnam