Dzīve kā rožu dārzs

19. Apr 2012, 13:30

Ir dzivē tādi brīži, kad viss ir apnicis! Vienīgais, kas notur ir mans dēls.

Bieži pieķeru sevi pie domas, ka man neviena paša nav, ka es esmu viena, bet tā tak nav! Man ir dēls, pats mīļākais un labākais manā dzīvē. Ir protams arī bērna tēvs, mans draugs, bet tā vien šķiet ka mani viņš nesaprot. Jā ir māsas ar kurām tiekos ļoti reti un nav par par ko parunāt, jo mana dzīve grozās apkārt manam bērnam.

Kad man bija 11 gadi, es zaudēju savu tēvu, kas man bija visa pasaule tajā laikā, viņš bija mans varonis. Pēc tēva nāves es skolu neapmeklēju 3mēnešus, es neizgāju no mājas, es vienkāŗši sēdēju savā istabā un raudāju par zaudēto. Mamma sāka aizrauties ar alkaholu un atstāja bērnus novārtā, tiešā vārda nozīmē, mums pašiem bija jādomā ko ēdīsim, ko ģērbsim, kā tiksim uz skolu. Tas bija ļoti grūti, bet šādi dzīvojām pāris gadus, līdz zaudējām savu māju, kurā visi bijām auguši, mamma iesaistījās kaut kādā afērā ar privatizāciju un viņu piemānīja, kā rezultātā mēs dzīvojām kur nu varēja. Man nebija spēka vairs to skatīties, es redzēju ka mana mazā māsa kurai tad bija 11gadi mokās. Kaut es biju sākusi strādāt un mācījos vakarskolā, es nevarēju pavilkt. Pieņēmu sev smagu lēmumu un devos uz bāriņtiesu ar iesniegumu, par mājās notiekošo. Pēc kā mana māsa tika ievietota bērnu namā, kur dzīve arī nebija viegla, bet vismaz, paēdusi un apģērbta, kā arī nebija jādomā par jumtu virs galvas. Pati biju sākusi dzīvot ar puisi (man bija 17gadi) paliku stāvoklī, ar mammu mēs kontaktējāmies visi bērni, bet kā nu kurš varēja, to kontaktu veidot. Kad viņāi pateicu ka gaidu bērnu pretī tik dzirdēju nosodījumus nu kā tā var, tev jātaisa aborts, izbojāsi sev dzīvi utt. Protams ka es to neizdarīju. Mazais piedzima sveiks un vesals, neskatoties un visiem stresiem kādiem gāju tajā posmā cauri. Visas bāriņtiesas sēdes un apmeklējumi.Problēmas mazajai māsai bērnu namā ar vienaudžiem.

Mana mamma ieradās lai apraudzītu savu mazdēlu, bet kā vienmēr iedzērusi, sāpēja, bet es neielaidu, pateicu, lai nāk kad vēlas, bet ne dzērusi, tad redzēs, tad varēs paņemt rokās. Pāris reizes tā arī bija izdarījusi, bet tā bija naiva cerība ka mazdēls liks viņai kaut drusku mainīt savu kāri pret alkaholu.

Viņa dzēra un dzēra, līdz kādā naktī kopā ar savu pudeles biedreni dzērumā aizgāja gulēt ar nenodzēstu izsmēķi, kā rezultātā.... Nāve.

Es to uzzināju esot laukos ar mazo spēlējoties, tāda sajūta bija ka zeme zem kājām pazūd. Tajā pat dienā organizēju mašīnu uz rīgu un braucu kārtot visu bērēm. Braucu informēt mazo māsu.

Māsiņa man ir astmas slimnieks un zinot ka tas būs viņai smags trieciens biju jau gatava uz visu. Uz plaukta noliku Validolu, ja nu sirsniņai kas notiek, inhalatoru un telefonu gatavībā zvanīt ātrajiem. Bērna nama direktorei paziņoju kas ir pa lietu un piekodināju lai viņai nekā nesaka tik to ka jābrauc pie manis. Māšuks atbrauca jau justdama ko nelāgu. Ieiejot istabā es viņai palūdzu apsēsties un cik vien maigi varēju to paziņoju. Loģiski ka asaras bija daudz, bet laikam tad mani jau mans dēls deva izturību. Zināju ka nevaru rādīt cik sagrauta es esmu, mazais to jutīs, man jābūt atbalstam māsiņai. Bēres es nenobirdināju nevienu asaru, paņēmu māsu uz visu vasaru pie sevis lai dzīvo pa laukiem, cerēju ka būs vieglāk viņai un tā arī bija, jo viņa dauzījās ar mazo. Pati ik vakaru gutā ielīdusi raudāju gaužas asaras, īstenībā vēl tagad to daru.

Pagāja laiciņš vieglāk bija, bet to jau neaizmirst, tas paliek.

Sākās konflikti ar bērna tēvu un nopietni, visu cietu, apvainojumus, mani kā kalponi jau izmantoja visa viņa ģimene, līdz brīdim kad viņš pacēla roku pret mani. Tajā dienā es sapratu viss, es aizeju. Pēc šī lēmuma man šķita sāksies man normāla dzīve, sāks iet uz augšu tik, bet nekā viss aizgāja kā murgs. Es zaudēju dēlu savu, savu mīļāko un dārgāko cilvēku pasaulē. Laikam ja tad man nebutu nostrādājusi apziņa ka man ir jābūt stiprai ka jabūt dēļ māsas, manis tagad vairs nebūtu. Paliku bez dzīves vietas, mētājos no viena dzīvokļa uz otru, kas mani pieņēma un ļāva pārnakšņot tur biju. Varētu teikt ka biju BOMZIS- cilvēks bez noteiktas dzīves vietas :(

Pēc vairākiem gadiem iepazinos ar vīrieti, sākām kopā dzīvot, gads divi trīs un te pēkšņi viņš sāk dzert un mani sist, es piedevu, reizi divas, bet cik tad var. Trakākais ka nebija kur iet. Un tad kad nonācu slimnīcā ar smadzeņu satricinājumu man pietika. Palūdzu paziņām lai aizbrauc savāc manas mantas un man kā bārenei piedāvāja dzīvojamo platību, ko bez ilgas domāšanas pieņēmu.

Baidījos vēl kādam vīrietim uzticēties, bet tā nu sanāca ka ar savu draugu jau esam vairākus gadus kopā un nu mums ir mazais. Kad mazais pieteicās, es baidījos no visa, ka tik nezaudēju viņu, ka tik draugs nesāk dzert vai sist mani, jo to es vairs necietīšu no neviena vīrieša, došu pretī cik man spēka un ar pirmo kas pa rokai. Draugs zina manu dzīvesstāstu un mani atbalsta kad man ir grūti, zina kad man ir dienas kad vajag vienkāŗši pabūt ar sevi un domām, paraudāt.

Nezinu vai esmu tikusi pāri viesiem saviem zaudējumiem, bet zinu ka man mani zaudētie cilvēki trūkt kaut daudzi gadi ir pagājuši. Raudu dēļ viņiem bieži.

Tie cilvēki kas mani zin apbrīno mani par manu dzīvess prieku un dzīvessparu. Neskatoties uz visām bēdām, es neesmu zaudējusi ticību un cerību visam skaistajam un labajam. Laikam jau tā ir ka viss kas notiek notiek uz labu.

Nav mana dzīve kā pasaka, bet gan riktīgs rožu dārzs, kuram nu lielākie ērkšķi ir nolausti un pārdzīvoti.

Mēs neviens neesam pasargāti no zaudējumiem,pārdzīvojumiem un pārējām likstām, bet nevienam nenovēlu kaut mazumiņu no tā kam izgāju cauri es.