Bet ko teiks citi?

Tikko biju beigusi vidusskolu, vecāki ar mani, protams, lepojās un bija jau sarunātas darba pārrunas, pēc divām nedēļām. Bet kas to varēja zināt, ka jaunumi, kurus es uzzināju šajās divās nedēļās tā mainīs manu dzīvi. 

Aktīvi meklēju universitāti, kurā studēt.. apsvēru visādus variantus, priecājos par dzīvi un gaidāmo darbu, labā firmā vietā un profesijā.
Ar savu puisi kopā bijām ļoti neilgi, lai gan pazīstami jau kādu laiciņu, taču par bērniem daudz nerunajām.

Izdomāu, ka aiziešau pārbaudīties, jo mēnešreizes kavējās un tests precīzi grutniecību neuzrādīja... ejot pie ārsta es apdomāju 100 variantus, 1000!!! Domāju, ko teiks mamma, ko man darīt, kā varēšu strādāt un mācīties, ja nu būšu stāvoklī... KO PADOMĀS CITI! 
Ārste, likās saprotoša... apskatīja mani un teica - jā, ir auglītis... pašā sākuma stadijā, ko darīsim?! Sekundes simtdaļa un es sāku raudāt... nezinu pati par ko - par to KO TEIKS CITI vai par ārstes jautājumu - ko tagad darīsim.

Izejot no kabineta raudāju, raudāju un vēlreiz raudāju... zvanīju puisim, ātrāk gribēju viņu satikt, lai pavēstītu jaunumus. Nezināu, kāda būs viņa reakcija, ko viņš teiks... vai viņš man liks taisīt abortu. Biju gatava visam. Par vecākiem domāt vispār nevēlējos, bet nevarēju saprast, kā lai to noslēpju no mammas, mammas kurai stāstīju visu un ar kuru runāju par visu.

Biju izmisumā.. 

Nākamajā dienā satikos ar savu puisi un sāku ar to, ka man vienalga, ja tu gribi, lai taisu abortu. Bērnu varu uzaudzināt arī viena, jo abortu es nespēju uztaisīt.. es sev to nekad nepiedotu. Negribu pēc gadiem iet pa ielu un domāt - varbūt man arī būtu tāda meitiņa, kā tā meitenīte, kas šūpojās šūpolēs vai varbūt arī man būtu tāds mīļš dēliņš, kā tas puisitis, kas pagalmā braukājās ar spēļu mašīnīti. Mans puisis uz mani paskatījās un teica - Viss būs labi, mēs tiksim galā... man ar to pietika, lai sāktu ilgi un dikti raudāt, sajūtot drošības sajūtu un mīlestību, ko viņš pateica ar šiem sešiem vārdiem. Un tad jau vairs nebija svarīgi, ko teiks mamma un ko PADOMĀS UN TEIKS CITI. 
Strādat gan nesanāca, universitātē gan iestājos un ne mirkli vairs nešaubījos par savu izvēli.  

Mana grūtniecība noritēja veiksmīgi, par to arī paldies portālam maminuklubs.lv, kas visu šo laiku bija ar mani un pēc deviņiem, skaistiem mēnešiem mēs bijām jau mamma un tētis savam apburošajam dēliņam.

Esmu sapratusi, ka nav tāda ideālā vecuma, kad kļūt par mammu, jo jebkurā vecumā liekas, ka īsti neesi gatavs berniņam un ir šaubas par to un šo.... un nekad nevajag klausīties citos un vispār izmest šo domu - KO CITI PADOMĀS, KO TEIKS

Katra diena ir saulaina un skaista, kad vien redzu savu dēliņu smaidām... aizmirstās visas citas ikdienas rūpes.

Un mums ir arī vissuperīgākās vecmāmiņas un vectētiņi, kas no sirds priecājās par mūs jauno ģimenīti. 

"Sievietes par dzīvību"! Dalieties savos stāstos, kas lika izšķirties par labu bērnam