Samaksājot noteikto studiju maksu, augstskolā tiek uzņemti divi jaunbagātnieku dēli. Viens no viņiem priecīgs saka:

- „Ē, bratan, mēs tagad esam inteliģence!”

- „Kas, kas mēs esam?!” nesaprot otrs;

- „Nu, bļ..., inteliģence, es saku”...

Šī anekdote atausa atmiņā, lasot diskusiju, ko izraisīja nule kā portālā „Delfi” publicētais raksts „Ar bērniem ieeja aizliegta! Vai aktuāli arī Latvijā?” Pārsvarā, savu viedokli komentāru sadaļā pauda cilvēki, kuri apmeklē operu, teātri un koncertus, taču šo, it kā, kulturālo cilvēku naids, ar kādu viņi runā par jaunajiem vecākiem, un bērniem veltītie epiteti – smerdeļi, perdeļi, šmurguļi, ņerkstoši sīkie utt. -, vairāk piedienētu neizglītotu ļaužu pūlim.

Kaut arī atzīstu, ka problēma pastāv un daudzi vecāki patiesi nav iemācījuši (nemāca) saviem bērniem, kādas uzvedības normas ir jāievēro sabiedriskās vietās un publiskos pasākumos, ka tās atšķiras no tā, kā ir pierasts uzvesties mājās un bērnudārzā, tas nevar būt iemesls, lai liegtu (pat pieļautu tādu iespēju!) bērniem vispār apmeklēt pasākumus, kuri nav ar speciālu norādi – bērniem.  

Ir jāatzīst, ka dzīvē pastāv tik daudz situāciju, kas mūs kaitina vai traucē, ka, cenšoties tās visas atrisināt ar vienkāršu „Aizliegt!”, rezultātā iegūsim „kā vienmēr”, nevis „kā labāk”. Proti, mēs varam iedomāties aizliegt pensionāriem pārvietoties ar auto pa šosejām, jo daži no viņiem mēdz braukt pārlieku lēni, mēs varam aizliegt sievietēm braukt ar auto, jo dažas no daiļajām autovadītājām mēdz ieslēgt labo pagrieziena rādītāju, bet vadīt auto pa kreisi, pilnīgi noteikti ir jāaizliedz mācību automašīnām braukt pa ielām – lai trenējas braukt poligonos vai pie datoriem -, un, ja tā labi padomā, tad arī vīriešiem būtu jāaizliedz braukt pa šosejām vai, vismaz, ir jānosaka speciāli ceļi, kur var raļļot uz nebēdu un neapdraudēt citus. Arī sabiedriskajā transportā būtu jāievieš aizliegums iekāpt ar klepu, iesnām u.c. kaitēm sasirgušajiem (pirms iekāpt sabiedriskajā transportā, vajadzētu uzrādīt ārsta zīmi). Patiesībā, sabiedriskajā transportā vajadzētu ļaut pārvietoties tikai personām, kuras jau ir sasniegušas 18 vai pat 21 gadu vecumu, jo daži jaunieši mēdz apzīmēt krēslus, kaut ko salauzt u.tml. Visbeidzot, mums taču neienāk prātā liegt apmeklēt pasākumus visiem cilvēkiem, kuriem līdzi ir mobilie telefoni – neskatoties uz aicinājumiem tos izslēgt, tāpat jau kāds regulāri piemirst to izdarīt...

Tāpat, problēmu neatrisinās arī ieteikums, veidot arvien vairāk tieši bērniem domātu pasākumu. Jāatzīst, ka man nav nekas pret šādiem pasākumiem, gluži pretēji – es būšu tikai priecīgs par tiem -, taču ikviens, kas ir apmeklējis bērniem domātos pasākumus, zinās, ka tieši tajos vecākiem un bērniem rodas priekšstats vai pārliecība, ka trokšņot un skraidīt pa zāli pasākuma laikā ir pieņemami – tā dara „visi”. Ir naivi cerēt, ka bērni (un viņu vecāki) iemācīsies pieņemt sabiedrībā pastāvošās uzvedības normas, ja tiks izolēti no sabiedrības un dzīvos tikai noslēgtā vidē, kurā, saprotams, veidos savu, subkultūru, savas uzvedības normas. Iemācīt bērnu klusi un ieinteresēti vērot notiekošo uz skatuves var tikai tad, ja arī apkārtējie dara tieši tāpat. Savukārt, vienaudžu sabiedrībā bērnam ir pat vērtīgi mācīt būt aktīvam un iesaistīties kopējās aktivitātēs, nevis tikai rāmi sēdēt maliņā blakus tētim un māmiņai. Arī pieaugušie dažādās vietās un sabiedrībās uzvedas atšķirīgi.

Civilizētā sabiedrībā, lai dažāda dzimuma un vecuma cilvēkiem, sociālām, profesionālām un citām sabiedrības grupām palīdzētu pieņemt lēmumus, kā uzvesties dažādās situācijās, pastāv rakstītas vai nerakstītas ētikas normas, kodeksi vai uzvedības noteikumi. Katram laikmetam ir savas vērtības, prioritātes un labas uzvedības standarti, taču šim brīdim, kurā dzīvojam, un pasākumu apmeklēšanai ar bērniem mēs tos vienkārši neesam nofiksējuši. Nav noteikumu un normu, nav arī ko īsti ievērot - tāpat, kā savulaik ar mobilo telefonu lietošanu pasākumos. Lūk, par vienkāršu uzvedības normu vai vecāku ētikas kodeksa izstrādi sabiedrībā arī būtu jādiskutē, nevis jāizrāda klaja necieņa un jāpazemo visi* vecāki ar bērniem.  It sevišķi laikā, kad bērnu dzimstība Latvijā jau tā ir sasniegusi teju vai zemāko līmeni.

Acīmredzot, būtiskākais ir jautājums par to, kam šādas uzvedības noteikumi vai ētikas kodekss būtu jāveido. Domāju, ka piekritīsiet - tas nav valdības un valsts institūciju uzdevums. Savus noteikumus vajadzētu izstrādāt kultūras iestādēm un pasākumu organizatoriem – atsevišķi vai apvienojoties -, taču prātīgākais būtu, ja par šādu noteikumu vai vecāku ētikas kodeksa izstrādi varētu vienoties arī ģimeņu un bērnu intereses pārstāvošās biedrības un organizācijas, kuru Latvijā, nudien, netrūkst. Prātīgi tas būtu tāpēc, ka par bērnu audzināšanu nevajadzētu ļaut spriest cilvēkiem, kuriem pašiem bērnu nemaz nav. Pretējā gadījumā varam sagaidīt arī aicinājumus aizliegt bērnus kā tādus...

- - -

* - Bieži vien, apmeklējot pasākumus ar bērniem, nevaru nepamanīt nicinājuma un naida pilnus skatienus. Bērni spēj nokoncentrēt uzmanību, mierīgi nosēž visu pasākumu un ar patiesu interesi vēro uz skatuves notiekošo, taču dažiem „cilvēkiem” viņi traucē tik un tā – nemitīgi tiek pievērsta uzmanība (vērsti skatieni), vai tik bērni jau nav noguruši, vai tik tūlīt nesāks rosīties un neizdarīs kaut ko, kas liks apmierināti atzīt, ka bažām ir bijis pamats un bērnus vest uz „cilvēkiem” domātiem pasākumiem ir jāaizliedz.

UN KĀ DOMĀ TU?