24 gados trīs bērni

Esmu 24 gadus jauna 3bērnu māmiņa. Jūtos ļoti, ļoti laimīga, kad izvēlējos par labu bērniņiem.

Kad paliku stāvoklī ar pirmo bērniņu man bija 22gadi. Tas nebija plānoti un attiecības arī nebija no stabilajām.  Es aizgāju pie ginekologa uz pārbaudēm, vai nav kāds iekaisums, jo jutu niezi lejas daļā. Kad aizgāju pēc rezultātiem daktere pateica kad ir iekaisums un izrakstīja man antibiotikas, kuras es arī izdzēru.

Kad beidzu lietot zāles gribēju pierakstīties pie ginekologa uz atkārtoto vizīti, lai pārliecinātos kad zāles ir iedarbojušās un iekaisuma izārstēts, bet mana daktere saslimusi. Gaidīju kad viņa atveseļosies, lai varētu pierakstīties pie viņas, bet  mēnešreizes nesākas , nelabumi, sliktas dūšas un metāliska garša mutē man sāka parādīties. Visu to novēlu uz antibiotikām, kā blakus parādības. Vienīgā mamma man teica lai nejokojos ar tām lietām, varbūt esmu stāvokli. Uz ko es viņai atsmēju :’Es nē!!! ’ Biju tik pārliecināta, jo draugam bija taisīta operācija oliņām un dakteris teica kad viņa nav izdevusies. 99% kad viņam nevar būt bērni. Viņš pat viņus arī negribēja, tāpēc nepārdzīvoja par to.

Kad jau bija pagājis pusotrs mēnesis no pēdējām mēnešreizēm un nelabumi, nogurums no manis neatstājās joka pēc domāju uztaisīšu testu. Īstenībā tas laiks bija smags. Mans draugs saslima ar tuberkulozi. Man arī vajadzēja iet pārbaudīties. Aizgāju uztaisīt plaušu rentgenu.

Ar draugu nedzīvojām kopā. Es palikos pie viņa pa nakti, jo viņš gūlās slimnīcā uz nenoteiktu laiku. Tanī rītā uztaisīju arī to testu ar viņu kopā. Un viņš bija pozitīvs. Abi bijā lielā šokā, jo nebijām gaidījuši un vēl tā slimība kas piemeklēja manu draugu. Tanī pat dienā pierakstījos pie ginekoloģes, kas aizvietoja manu. Viņa man apstiprināja grūtniecību. Pastāstīju kad lietoju antibiotikas un to kad pirms 2gadiem man bija spontānais aborts. Viņa jau tad mani ļoti uztrauca, jo esmu dzērusi stipras zāles, nevar zināt kā būs. Varbūt tā pat kā iepriekšējo reizi. Nosūtīja uz sonogrāfiju. Uztraukums, bailes, neziņa mani pavadīja līdz sonogrāfijai. Sonogrāfijā pateica kad esmu 8nedēļā un bērniņam viss ir labi!!!! URĀĀ!!!

Es kliedzu izejot no kabineta. Uzreiz zvanīju draugam un teicu kad vis ir ok!!! Bet viņš par to sajūsmā nebija tik ļoti. Slimība, kas viņu mocīja un tas kad nekad nav gribējis bērnus. Bet nu es jau cerēju kad vis būs labi. Pierakstījos pie atkārtoto vizīti pie ginekologa. Draugs piedāvāja man taisīt abortu, jo nu ļoti vis kopā sabeidz viņa nervus. Mana sirds tanī brīdī salūza. Vai tiešām palikšu viena ar mazo??? Bet tas jau nebija tas trakākais!!!! Aizejot pie ginekologa parādīju sonogrāfijas rezultātus un sākām pildīt papīrus. Tad pateicu, kad pirms nedēļas uztaisīju plaušu rentgenu, jo bija vajadzība un nenojautu kad esmu stāvokli. Uz ko ginekoloģe mani nolamāja no galvas līdz kājām. Teica lai nemaz nedomāju dzemdēt šo bērnu, viņš piedzims kroplis vai ar garīgiem traucējumiem utt. Teica jau kad esot risks arī taisīt abortu, jo zinot to kad man bijis spontānais aborts varot pēc tam sanākt tā kad vairs nevaru palikt stāvoklī. Viņa bija ļoti skarba pret mani, teica ja būtu viņas meita liktu taisīt abortu. Tad ņirgājoties teica ka varot jau paturēt un staigāt uz baznīcu  un lūgties dievam lai vis būtu kārtībā. Esmu ticīga un zinu kad dievs dara brīnums, bet šinī gadienā biju šokā. Viņa man deva laiku padomāt. Izgāju no kabineta raudādams.  Stāvēju uz ielas un raudāju un nezināju ko darīt!! Zvanīju draugam, cerēju uz viņa atbalstu, bet nekā viņš ieteica taisīt abortu. Jo baidījās par sekām.

Bet man tik ļoti gribējās bērniņu un bailes no tā kad varu pēc tam arī vairs netikt pie viņa un no tā kāds piedzims šis bērns, jo neko daudz par grūtniecību nu bērniem nezināju. Sazvanījos ar draudzeni un viņa mani aizveda pie savas ginekoloģes lai varu uzklausīt citu viedokli. Viņa man pirms pajautāja vai man ir kādas analīzes veikts? Es atbildēju kad ne, tikai sonogrāfija. Uz ko viņa bija šokā! Kā var izteikt spriedumu neuztaisot nevienas analīzes!!!! Viņa man paskaidroja, kad veiks man analīzes katru nedēļu un skatīsies kā bērns veidodies. Ja būs kaut kas kas liecinās par kādām sliktām pazīmēm tad taisīsim abortu, bet ja visas analīzes būs labas tad dzemdēsim. Gāja laiks un pienāca izšķirošais brīdis. Visa analīzes un sonogrāfijas bija labas, daktere teica kad visas briesmas aiz muguras, gaidīsim mazo brīnumu.... Bija ļoti grūti aizmirst iepriekšējās ginekoloģes teikto.... tikai pēc  6mēneša man vis piemirsās.

Draugs pieņēma to ka mums būs bērniņš un sākām dzīvot kopā! Bērns piedzima sveiks un vesels. Piedzemdēju pati 39ned. 3.820kg un 54cm lielu puiku!

Guļot dzemdību namā un skatoties uz savu mazo brīnumu gribējās aiznes viņu un parādīt ginekoloģei un pateikt ka tieši šo bērnu viņa gribēja nogalināt, bez nekādiem sirdsapziņas pārmetumiem!!!! Bet to protams es neizdarīju.

Pēc 7 mēnešiem es atkal paliku stāvoklī. Un tagad jau gan draugs teica kam tev vēl vienu vajag. Un atkal piedāvāja taisīt abortu, bet es zināju kad to nekad nevarēšu sev piedod, ja būšu taisījusi abortu. Tad nu šogad 15. februārī nāca pasaulē manas meitiņās peciņas. Piedzemdēju dvīnītes 41.ned  dabīgās dzemdības. Pirma bija 3.400kg un 53cm un  otrā bija 2.800kg un51cm lielas. Esmu pateicīga dievam kad man bija atbalsts mamma kur man nepeļāva domu taisīt abortu un grūtajos brīžos bija kopā ar mani. Draugs arī ir saradis ar jaunajiem apstākļiem un nožēlo kad piedāvāja man veikt abortu!!!!

Nevienam nekad neiesaku to darīt!! Tik skaisti ir mazie bērniņi.

"Sievietes par dzīvību"! Dalieties savos stāstos, kas lika izšķirties par labu bērnam