№2 Līga: Dosimies mīlestības ceļojumā...

1. solis ...

Šobrīd klausos Natasha Bedingfield - Pocketful Of Sunshine , varbūt tā nav mierīga mūzika, taču tā ir dziesma no filmas The Ugly Truth (Nejaukā patiesība) . Kad atceros šo filmu, atmiņā uzreiz uzpeld visi mūsu randiņi un kaisles brīži.

Vissvairāk man atmiņā nāk tieši mūsu otrais randiņš. Tas tiešām bija randiņš, kad starp mums uzvirmoja kaisle un kvēlas jūtas. Kā tas bija? Ieklausīsimies manā stāstā:

Tā bija saulaina augusta diena. Mēs ieplānojām savu otro randiņu pēdējā brīdī, jo es vēl svārstījos starp braukšanu uz laukiem ciemos pie draudzenes vai tomēr tikšanos ar jauniepazīto vīrieti. Kad es nolēmu par labu Viņam, mēs norunājām, ka dosimies braucienā ar riteņiem uz Vecāķiem. Diena tiešām bija ideāla - laiks tieši par labu mums. Mēs satikāmies ar riteņiem pie Brasas stacijas ( jo viņš tad dzīvoja Čiekurkalna, bet es Centrā) un brauciens varēja sākties. Sākums mums bija nedaudz ar ķibelēm, jo vajadzēja atrast Degvielas uzpildes staciju, kur varētu normāli manam ritenim uzpumpēt riepas, taču to mēs joprojām atceramies ar smaidu un jokiem. It sevišķi, ja kādreiz sanāk braukt vai iet garām tieši mūsu Statoil. Pārsvarām mēs braucām viens otram blakus, runājām par visādām lietām, bet tobrīd pat likās mazsvarīgi par ko mēs runājām, labi bija arī tad, ja mēs braucām klusējot, jo likās, ka jūtam viens otru. Nonākot Vecāķos, mēs sameklējām klusāko vietu kāpās. Tā bija reizē nomaļa, taču arī nē, jo jūra bija redzama, tie šalcošie viļņi, kas it kā mierināja un teica - viss ir labi. Saule spīdēja caur koku lapotnēm un man patika vērot ēnas uz viņa sejas, kas likās, ka rotaļājas, jo lapotni kustināja viegls vējš. Mēs runājām par daudz ko, par dzīvi, par to kā mums ir gājis agrāk, daudz stāstījām vienam otram par sevi, jo vēlējāmies, lai otrs izprot kādi esam. Tā mēs tur sēdējām viens otram blakus, pļāpājām un vērojām burvīgo jūru, kuru apspīdēja spožā un siltā saule kā zelta medaljons. No sākuma likās, ka sēžam viens no otra atstatus, it kā blakus, bet ar nelielu attālumu. Taču mirkļi gāja uz priekšu un mēs jau sēdējam viens otram cieši blakus. Likās, ka mūsu sirdis pukst vienā ritmā, it kā mierīgi, bet ik pa laikam iepukstas straujāk. Un tad sekoja mūsu pirmais skūpsts. Tas lika sirdij iepukstēties straujāk, dažbrīd likās, ka tā varētu izlekt laukā un aizskriet, gribējās lidot, pacelties augstu gaisā virs mākoņiem un tā kaisle, kas mūsu starpā virmoja, likās, ka varētu aizdegties liesma. Pat tagad rakstot, man skudriņas skrien pār rokām atceroties to mirkli. Likās, ka laiks ir apstājies un esam tikai mēs divi vien. Tobrīd es sapratu, ka man neko vairāk nevajag, tikai Viņu, to cilvēku sev blakus, kas liek justies pārliecinātai par sevi, ar ko var runāt par visu un reizēm arī klusēt, jo saprotam viens otru tāpat.

2. solis ...

Patiesībā, mūsu mīlestības talismani ir divi.

1.

Tās ir mūsu mazās atslēdziņas - Mīlestības Atslēgas. Katram pa vienai, no mūsu kāzu dienas, kad aizslēdzām piekarināmo atslēgu un iemetām to Daugavā. Man šī atslēdziņa ir ķēdītē, ko nēsāju, vīram pielikta pie atslēgām, jo tās viņš dienu dienā ņem sev līdzi. Tā mēs parādam viens otram, ka mūsu kopdzīve, ģimene un mīlestība ir svarīga un, lai kur mēs būtu šī atslēdziņa atgādina, ka otrs cilvēks ir tepat blakus, gaida, mīl un lolo.

2.

Tā ir mūsu meitiņa, Marta. Drīzāk jau viņa ir mūsu mīlestības simbols, jo katru dienu atgādina to, ka viņa ir mūsu mīlestības apstiprinājums. Viņa ir tā, kas priecē mūs, dod dienai enerģiju un vēlmi cīnīties. Mēs viņu ļoti, ļoti mīlam un gaidījām. Viņa ir tā, kas stiprina mūsu ģimeni.

3. solis ...

Manam mīļotajam.

Laiks skrien vēja spārniem un, kurš gan būtu domājis, ka 2 gadi paskries mums nemanot. Mīļais, šie divi gadi bijuši tik piepildīti - mēs satikāmies, iemīlējāmies, apprecējāmies un mums piedzima meitiņa. Vai tu atceries to laiku, kad tikāmies, kad laiks skrēja un gribējās, lai tas uz brīdi apstātos, kad esam blakus viens otram. Vēlējāmies vairāk būt kopā, saritinājušies zem segas viens otram azotē runājām par lietām, kas bija svarīgi. Tagad esam vienoti un mūsu mīlestība ir vēl stiprāka nekā agrāk. Mēs lolojam viens otru, lutinam un katra diena ir kā mīlestības ceļojums mums abiem. Es mīlu Tevi, šos vārdus nesakam tik bieži vairs, taču kad skatāmies viens otram acīs, mēs redzam to un tad vārdi šķiet lieki. Bet es vēlos to teikt, ka mīlu Tevi tik ļoti, ka ik brīdis bez tevis šķiet mūžība. Ka vēlos vienmēr tev blakus būt, lai kur arī būtu tu. Tu esi mans vienīgais, manas dzīves jēga, mīlestība. Es to sapratu jau toreiz, kad tikāmies un nekas nav mainījies. Tu vari solīt man jebko, bet man neko citu nevajag, kā tikai Tevi mans mīļotais. Mēs dalām priekus un bēdas, mēs izrunājam visu, mīļais, tas ir tik svarīgi un tieši tas mūsu mīlestību padara stiprāku, jo mēs neslēpjam neko viens no otra. Vai tu atceries kā pirmo reizi, teici, ka mīli mani, tie vārdi, joprojām skan man ausīs, jo tā ir kā melodija man, mūžīga mūzika, tāpat kā mūsu mīlestība. Es mīlu tevi un tu esi pats labākais, kas manā dzīvē ir noticis, atceries to. Brīžos, kad man ir skumji, es domāju par tevi un ap sirdi paliek tik labi un silti. Tu mani iedvesmo, tu man liec traukties pasaulē un neapstāties. Tu esi kā atkarība no kuras es nevēlos tikt vaļā, bet vēlos baudīt vēl un vēl. Mūsu ģimene ir stipra un mīlestības pilna. Ik brīdi esmu ar tevi domās. Sadosimies rokās un dosimies arī turpmāk mūsu mīlestības ceļojumā mans mīļais un vienīgais

Labākā sieva 2013: pirmais uzdevums

.