... tētis nonāk debesīs ...

... tētis nonāk debesīs ...

11. Feb 00:00 čabule čabule

- Ja es tēti aizmirsīšu, vai viņš mani debesīs atcerēsies? - tā man jautā 7 gadus vecā meita. Viens no sāpīgākajiem jautājumiem, ko bērns man ir uzdevis. 

Māmiņu klubs reiz bija vieta, kur dalījos savos priekos, bet šobrīd, diemžēl vairs nav prieku ar ko dalīties.

2020. gada 19. septembris, diena, kas izmainīja mūsu dzīves.  Tētis negaidot aizgāja no šīs pasaules. Sāpīgi, ļoti sāpīgi, vēl nespēju tam noticēt, ik dienu gaidu viņu mājās no darba, gaidu, bet.. viņš neatnāks vairs nekad.

Mans vīrs bija labākais tētis savai meitai, kuras septīto dzimšānas dienu viņš nesagaidīja, un 5 gadus vecajam dēlam. Bērni ik dienas runā par tēti, atcerās, uzdod jautājumus. Īpaši smagi ir meitai, tētis bija viņas varonis, bet meita- viņa princesīte, mazā peciņa. Brīdī, kad man bērniem bija jāpasaka, ka tēta vairs nav, es nevarēju atrast īstos vārdus, meita jau nojauta, bet viņai bija cerība, ka tomēr tā nebūs taisnība, bija tik nežēlīgi salauzt viņas cerības, bet vai man bija izvēle? Kaut man būtu bijusi izvēle! Dēls īsti neizprata manis sacīto, vai man likās, ka viņš nesaprot, kaut gan nav jautājis, kad tētis būs mājās, viņš zina- tētis nomira.

Tagad- gandrīz 5 mēnešus pēc notikušā esam iemācījušies pielāgoties jaunajam- normālajam. Attālināti strādājam, attālināti mācāmies un visu laiku pavadām kopā. Ir dienas, kad viss ir lieliski, bet ir dienas, kad es sev prasu- kapēc man ar to visu ir jātiek galā vienai? kapēc tas notika tieši ar mums? Tad es sev atgādinu to, ko visi man teica uzreiz pēc vīra nāves- Tu esi stipra, Tu vari, Tu izturēsi! -Uun es izturu! Bet es negribu izturēt! Es gribu pagriezt laiku atpakaļ un vienkārši būt laimīga. 

Cik ļoti mē nenovērtējam to, kas mums ir, līdz brīdim, kad tas tiek atņemts. Viss liekas tik pašsaprotami. Ticiet man, tā ir lielākā kļūda! Katru dienu ir jāpasakās par to, ka ir kāds ko mīli no īkšķa līdz bezgalībai un atpakaļ. Man viņa tik ļoti pietrūkst! :(