"Satikties" kaut reizi nedēļā

Lai gan ir jau pirmdiena, svētdienas "brīnums" vēl arvien rotājas manā smaidā.

Realitāte ir un paliek nežēlīga – nereti mūsu tētim nākas strādāt ne vien darba dienās, bet arī nedēļas nogalēs. Un tad mums abiem ir nogurums, visas dienas liekas vienādas, un pienāk brīdis, kad saprotam, ka “skrienam viens otram garām”. Turklāt man nav iespējas atrast kādu brītiņu sev, jo nav neviena, kurš varētu mani atslogot no meitiņas auklēšanas.

Taču šī nedēļas nogale bija atšķirīga – tās bija divas brīnišķīgas dienas, kurās varējām būt kopā. Ja sestdiena tika aizvadīta aktīvos mājas uzkopšanas darbos, (izmantojot to, ka ir kāds, kurš auklē Ieviņu), tad svētdiena bija laiska ģimenes diena, kad draudzīgi pastaigāties svaigā gaisā (goda vārds, bija sajūta, ka esam randiņā), doties ciemos pie radiem, garšīgi paēst (un negatavot!) un vienkārši būt kopā. Tā bija diena, kad neraizēties par mājas darbiem, “nestresot” par maznozīmīgiem sīkumiem, kad vienkārši baudīt dzīvi, cilvēkus sev blakus, kad parūpēties par sevi, iekrist dīvānā un smieties pilnā kaklā.

Galu galā, tā bija diena, kad paskatīties uz meitiņu “no malas”, jo, redzot radu sajūsmu, arī es pati uz savu princesi paskatījos ar jaunu un svaigu skatu, atmetot stresu par barošanas laikiem, pārtīšanas aizmiršanu, stresu par mutē iebāztām salvetēm, uz pierītes uzsistu sarkanu pleķīti vai kārtējiem niķīšiem. Jo praktiskais skatījums ir labs tik ilgi, kamēr tas neaizēno dvēselisko.

Svētdiena ir svēta diena. To var sajust, ja tā tiek aizvadīta pareizi – atpūšoties, “piebremzējot”, un esot kopā ar sev tuvajiem cilvēkiem. Šādā dienā ir jāmīl – nevis formāli un “garām skrienot”, bet, ieskatoties otram cieši acīs un saņemot aiz rokas.

P. S. Abas bildes no personiskā arhīva, raksturojot mieru un harmoniju. :) Otrais attēls no vakardienas, kad ciemojāmies, un es meitiņu uzlūkoju "caur puķēm". :)