"Apslāpēt" PERFEKCIONISMU...

     Atceros sevi bērnībā (kad mācījos 6.klasē) - cik ļoti es visu vēlējos izdarīt kā nākas, lai būtu perfekti - tieši tā, ka to iztēlojos... Bija viens interesants gadījums (arī mans tētis to ļoti labi atcerās, ar smaidu sejā), proti, mājturības stundās mums reizēm bija kaut kas jāpagatavo pēc skolotājas noteiktā ēdiena veida - vai nu tas bija saldais ēdiens, sāļais ēdiens, vai uzkodas utt. Tā nu sanāca, ka tajā nedēļā iekrita saldā ēdiena pagatavošana. Izvēlējos pagatavot saldo, kurā būtu persiki. Tajā laikā persikus bija diezgan GRŪTI dabūt (tie nebija nopērkami visos lielveikalos), bet man viņus par katru cenu vajadzēja. Jāsaka paldies tētim, kurš toreiz pat apbraukāja gandrīz visu Latviju, lai sagādātu man tos persikus, un sagādāja arī! Lai kā visi centās mani pierunāt šos persikus nomainīt pret citu augli, es biju tā ieciklējusies uz tiem, ka paziņoju: "Ja nebūs persiki, es uz skolu neiešu, jo man vajag tā, kā esmu iztēlojusies savu ēdienu, un ne savādāk!" Jau tad man vajadzēja VISU (iecerēto) vai NEKO! Vēl tagad atceros, ka visi bija sajūsmā par manis pagatavoto saldo ēdienu - jāsaka, ka tēta pūles tika arī novērtētas.
     Skolas laikā vienmēr labi mācījos, braucu uz olimpiādēm, vecāku sapulcēs tiku slavēta, bet biju ar savu (stingro) raksturu: spītīga un pat egoistiska - šīs īpašības cenšos apslāpēt, jo nereti tās pat bija "traucēklis" saskarsmei ar citiem cilvēkiem.
     Ehhh.. un tagad ir Universitāte... tajā uzdodie mājas darbi mani reizēm beidz vai nost... Ne jau tāpēc, ka tie būtu nepatīkami, neinteresanti vai sarežģīti, bet gan tāpēc, ka, pildot tos, es par daudz iespringstu - vēlos izpildīt tos ar tādu kā "uzviju", proti, izdarīt vairāk kā tika uzdots, nedaudz pārveidot uzdoto, jo studēju taču par pirmsskolas un sākumskolas skolotāju, kas nozīmē, ka man ir jābūt radošai - tāda vēlos būt arī, pildot uzdotos mājas darbus. Viss jau izklausās skaisti un forši, bet ir viens "BET"... Lai kaut ko izpildītu, ir nepieciešams laiks, bet ar mazu bērnu, vīram esot darba reisā, nu nesanāk nosēdēt pie uzdotajiem mājas darbiem pilnvērtīgi, kā pašai to gribētos... līdz ar to izmantoju mazā diendusas laiku un laiku naktī (atņemu sava nakts miega laiku)... Kad uzdotais darbs nav tik sarežģīts un ir pietiekams laiks tā izpildei, tad vienu, divas naktis vēl neko neizjūtu, bet, ja sanāk ilgāk pasēdēt (vairākas naktis) pie darbu pildīšanas, tad pa dienu gan jūtu to nogurumu...
     Jā, par visiem saviem papildus padarītajiem mājas darbiem esmu arī attiecīgi novērtēta ar maksimālo baļļu/punktu skaitu, bet tajā pat laikā citi kursabiedri šo darbu pildīšanā tik ļoti neiespringst (tas ir pēc viņu teiktā) un arī liela daļa saņem maksimālo vērtējumu.. Protams, man ir gandarījums par paveikto, to paveicu ne jau tikai vērtējuma dēļ, bet arī sevis dēļ, jo tad jūtos lepna ar sevi, plus vēl daudz no tā visa paliek arī dēliņam. Bet, vai tā visa dēļ ir vērts negulēt naktīs? Droši vien, ka man pašai ir jāmeklē risinājums, jo reizēm tiešām jūtos nogurusi pa dienu un nevaru to izbaudīt kopā ar dēliņu - attiecīgi šajos brīžos vienmēr domāju: "vai man tiešām to vajadzēja - negulēt naktī, lai dienā justos nogurusi?"
     Ko es varu darīt? - censties neiesprint tik ļoti! Es saprotu, ka tas nav nedēļas jautājums, lai atrisinātu šo visu - man ir jāstradā ar sevi; jāizvērtē, cik daudz spēju padarīt; jāsaprot galvenās prioritātes/paveikto darbu nozīmīgums un nepieciešamība "iespringt" to risināšanā; jaizvērtē savs veselības stāvoklis utt., pie kā noteikti sākšu piedomāt nākotnē (izņēmums, protams, būs gala darbs - to gan vēlēšos izpildīt maksimāli kvalitatīvu un, lai pašai būtu lepnums par padarīto)! 

     Protams, augot mazajam, paliek nedaudz vieglāk: tagad varu pamazām sākt mācīties arī laikā, kamēr viņš spēlējas, tāpēc ticu, ka nākotnē noteikti paspēšu saplānot visu tā, lai visiem būtu labi - padarīti darbi un arī kopīgi pavadīta (aizrautīga un interesanta) dieniņa.

     Foto no: https://pngtree.com/freepng/study-hard-in-the-oil-lamp_2566517.html