Vai nesaskaņas ar vecāko paaudzi par bērnu audzināšanu ir neizbēgamas?

Vai nesaskaņas ar vecāko paaudzi par bērnu audzināšanu ir neizbēgamas?

08. Aug 12:03 Happy wife Happy wife

Bērniņa ienākšana ģimenē ir pārbaudījums arī mūsu attiecībām ar pašu vecākiem. No vienas puses, tu beidzot līdz galam sāki saprast savus vecākus – viņu raizes un rūpes par tevi bērnības un pusaudžu gados. No otrās puses, vecākošanās pieredze  nāk ar nepieciešamību atspēkot vecākās paaudzes padomus, kuri dažreiz neatbilst tavai izpratnei par bērnu audzināšanu.

Piemēram, manā pieredzē lielākie strīdi ar vecākiem ir par bērna pēršanu. Katrā izdevīgā situācijā man atgādina, ka dakteris Bērziņš noteikti nekaitētu. Es no visiem spēkiem mēģinu pretoties. Vienu reizi tas noveda līdz tam, ka pati augstā tonī pārtraucu sarunu un asarās aizgāju prom no istabas, kurā norisinājās diskusija. Viņuprāt, esam ar vīru salasījušies muļķīgas grāmatas, bet bērnam taču jāzina, kurš ģimenē ir galvenais.

Kāpēc es izvairos no šādiem sodiem? Tāpēc, ka dažas reizes, kad pacietība bija galā, biju šo izmēģinājusi – uzšāvu pa dupsi –, bet rezultāts man nepatika. Bērns bļāva vēl skaļāk, tik un tā neizdarīja, ko es viņam vairakkārt esmu lūgusi (protams, nomierināties), kā rezultātā mēs sēdējām ar meitu apskāvušās un abas raudādamas. Es jūtos drausmīgi. Vēl es to nedaru tāpēc, ka bērnībā tā bija mana audzināšanas metode attiecībā uz piecus gadus jaunāko brāli. Un, man šķiet, ka tieši dēļ tā mūsu attiecības joprojām ir atturīgas, kaut gan esam jau pieauguši cilvēki un paši esam vecāki. Es nevēlos, lai mana meita, aizejot uz dārziņu, arī sāktu sist bērnus, kuru uzvedība viņai nepatīk, tikai tāpēc, ka viņa ir gudrāka/ vecāka utml. 

Kā es tieku galā, kad pienāk kārtējais brīdis un man iesaka sist bērnu? Mēģinu vienkārši mainīt tēmu, jo šai sarunai nav nekādas jēgas – katra puse tik un tā paliks pie sava, turklāt bērns piedzīvos kārtējo pieaugušo strīdu. Meita diemžēl man tajā maz ko palīdz, jo tieši vecāku priekšā viņai parasti uznāk kāds niķis. Bet mēs turamies - vīrs ir īsts atbalsts, jo šajā jautājumā esam vienoti kā klints!

Protams, dakteris Bērziņš nav vienīga tēma – šo trīsarpus gadu laikā esam strīdējušies ar vecākiem un ne tikai par bērna sēdināšanu pirms viņš sēdējā, pieturēšanu aiz rociņām, kad bērns vēl nestaigāja, saldumu došanu un ēdiena bezjēdzīgu cukurošanu, podiņmācību, knupīša lietošanu utt.

Beigās piebildīšu, ka, par laimi, visi šie padomi un mūsu ar vīra kompetences audzināšanā apšaubīšana nekādi neietekmē mazbērna attiecības ar vecvecākiem – viņa ir mīlēta un gaidīta mazmeitiņa :)

Un kā jūs tiekat galā ar padomiem, kas neiet kopā ar jūsu pieeju bērna audzināšanā?