Trīs soļi uz priekšu, divi atpakaļ

Apmēram tā, kā virsrakstā, sākās Ralfa gaitas bērnudārzā… Iepriekš jau rakstīju par to, ar kādām bažām gatavojāmies dārziņam (var palasīties šeit), tomēr beigās nomierinājos un sapratu, ka uzspiest mazajam neko nedrīkstu, lai neradītu viņam vēl lielāku stresu.

1.septembrī, mūsu pirmajā dienā dārziņā, Ralfs joprojām nemācēja pats ēst (nu labi – mācēja, bet ļoti, ļoti negribēja), dzert no krūzītes, prasīties uz podiņa un saldi čučēt diendusu bez mammas matu šķipsnas rociņā. To visu arī apspriedu ar audzinātāju un šoreiz, atšķirībā no tās reizes vasarā, viņa man teica – nekas, neviens jau vēl neko nemāk, gan jau iemācīsies! Fuuuuu, kāds atvieglojums! :)

Sākumā pavadīju laiku kopā ar viņu grupiņā – pirmajā dienā līdz pusdienlaikam visu laiku, otrajā dienā aizgāju uz pāris stundiņām starp brokastīm un pusdienām, trešajā dienā tās jau bija 3 stundiņas, bet vēl joprojām biju atpakaļ uz pusdienām, lai palīdzētu Ralfam paēst (audzinātāja ar auklīti vienkārši fiziski nevar palīdzēt visiem 10 ķipariem uzreiz). Tālāk nolēmu – nē, viss, rīt tu, mazais, paliksi uz gulēšanu! Bet mums jau nekas nenotiek tā, kā plānots (nesaprotu, kāpēc joprojām turpinu plānot…). Nākamajā dienā Ralfam bija iesnas un neliela temperatūra. Ja tā būtu Madara, iespējams reaģētu savādāk, bet bieži ar angīnām slimojošo mazuli nolēmu paturēt mājās.

Pa atlikušajām darba dienām un brīvdienām Ralfu apārstēju un pirmdien atkal devāmies uz dārziņu. Scenārijs ļoti līdzīgs, tikai šoreiz puika dārziņā bija 4 dienas, bet piektajā jau vedu viņu pie ārsta, jo iesnas atsākās ar jaunu sparu, bet nekādīgi nemazinājās pat pēc Vibrocila / Protargola kursa… Tās četras dienas Ralfs dārziņā bija no brokastīm līdz pusdienām, neriskēju atstāt viņu uz diendusas laiku, jo ikreiz, kad viņam jautāju, vai viņam patika un vai rīt nāks atkal, atbilde bija: “Nē!”. Jocīgi, ka vispār viņam to jautāju, jo izvēles tiesības jau viņam nedodu – rīt tāpat ir jāiet atkal. Vai vispār ir jēga bērnam uzdot šādu jautājumu, ja atbildi tāpat neņemu vērā?

Atgriežoties pie ārsta - man par lielu prieku un pat pārsteigumu, kakls Ralfam bija tīrs, arī trokšņu nebija, tātad – visas problēmas tikai no deguna. Bet kas tās par iesnām, kas divu nedēļu laikā nepāriet? Ralfs gan pēc slimnieka nevienā brīdī neizskatījās – lēkāja, skraidīja, smējās un rotaļājās! Jā, mājās viņš tomēr jutās ievērojami labāk nekā dārziņā. Šīs nedēļas laikā lietojām zāles pret alerģiju… iesnas pārgāja! Jau trešajā dienā nebija ne iesnu, ne temperatūras, nekā!

Šobrīd Ralfs ir atgriezies dārziņā, un jau kopš pirmdienas – arī uz diendusas laiku. Nolēmu, ka nevaram to visu ievilkt līdz ziemai, tāpēc, sekojot sociālajai aktivitātei – gluži kā aplejot puiku ar aukstu ūdeni, atstāju viņu uz visu dienu. Jā, rīti ir pagrūti, bet zinu, ka tas ir tikai atvadīšanās laiks. Arī pēcpusdienā, kad eju Ralfam pakaļ, viņa lūpiņa nodevīgi dreb, bet mums tam ir jātiek pāri. Un mēs tiksim tam pāri! :)

Kopsavilkumā, pirmajā nedēļā Ralfs dārziņā bija 3 dienas, otrajā – 4 dienas, trešajā nebija nemaz, bet šonedēļ jau izbauda pilntiesīgu bērnudārznieka ikdienu. Ļoti ceru, ka turpmāk mūsu soļi vedīs tikai uz priekšu un iztiksim bez sāpīgām pauzēm vai kritieniem atpakaļ! :)