Lielākoties par talantiem tiek uzskatītas mākslinieciskas dotības – dziedāšana, dejošana, zīmēšana, lasīšana, dzejas skaitīšana. Ilgi domāju, vai maz dalīties ar to, ko prot mūsu puika, jo parasti šķiet, ka viņš nedara neko tādu, ko nedarītu visi citi vienaudži. Un tomēr – mana mātes sirds ir lepna par visu, ko viņš sakās vēlamies sasniegt, un to, ko dara, lai sapņus īstenotu. Vēl ne viss sanāk, taču ambīcijas ir! Cita starpā ir vērts izlasīt MK rakstu „Kā atpazīt sava bērna talantu?!” http://www.maminuklubs.lv/pirmsskola/20120827-ka-atpazit-sava-berna-talantu-/, jo man tas deva papildus motivāciju izveidot šo nelielo apkopojumu.
Mums un arī apkārtējiem šķiet, ka šim jaunizceptajam četrgadniekam vismaz pagaidām ir visai izteikts sportista talants. Nezinām, kā dzīve visu iekārtos, bet pagaidām atbalstām bērnu visā, ko viņš prasa, neskatoties, ka reizēm pašiem nav pacietības, nav zināšanas, nenoliegšu, reizēm nav arī intereses par konkrēto nodarbi, kā arī tas prasa zināmus finansiālos ieguldījumus.
Kā lielākā bērna interese ir riteņbraukšana. Viss aizsākās 2 gadu vecumā, kad puika dzimšanas dienas dāvanā saņēma savu pirmo velosipēdu. Šogad velosezona tika atsākta Lielajā Piektdienā jau ar jaunu ričuku, kas no viņa prasa papildus spēkus un prasmes, īsāk sakot, treniņus. Šobrīd treniņi sanāk pa ļoti dažādiem segumiem, kādi nu mūsu daudzdzīvokļu mājas apkārtnē atrodami.
Pagājušās vasaras beigās, pateicoties informācijai, ko saņēmu šeit pat, MK, puika tika arī uz savām pirmajām riteņbraukšanas sacensībām. Jāuzliela, ka bija vienīgais savā grupā, kas brauca ar divriteni bez papildritenīšiem. Tika arī pie godalgotas vietas, kas viņu motivēja piedalīties sacensībās atkal un atkal. Tad nu atsākot riteņot šogad, pats trenē startus, trenē spēku, braucot pret kalniem, trenējas šķēršļu apbraukšanu, cik nu pagaidām tās bezsniega zonas trenēšanos pieļauj, protams, pa ledus segumu trenē sānslīdes. Kopumā gan jāsaka, ka, nomainot ričuku, braukšana no malas pirmajā mirklī izskatījās nestabilāka, taču pat pieaugušajiem pie jaunas mašīnas jāpierod. Ja kāds nodomās - vai gan šādā vecumā bērns jātrenē, teikšu - tā ir viņa vēlme, to dara viņš pats, es no savas puses piedāvāju vien puslīdz drošas vietas un laiku.
Ļoti puikam patīk arī skrejriteņošana. Ilgstoši bijām bez fotoaparāta, tādēļ bilžu ar šo iemaņu nav daudz, taču, kad pagājušā gada aprīļa nogalē iegādājāmies skrejriteni un turpat pie veikala bērns to izmēģināja, pārdevēja noteica: "Var redzēt, ka bērnam ir talants." Šie vārdi sildīja manu sirdi, ņemot vērā, ka viņš tāds visai liels rakaris, bet nenoliegšu - dēls tiešām jau no pirmā atspēriena brauc ļoti pārliecinoši. Ja aprīļa beigās tas bija konkrētais skrejritenis ar 3 riteņiem (2 priekšējiem, 1 aizmugurējo), tad jūlija beigās tas bija skrejritenis ar 2 riteņiem.
Uz šo vasaru viņš mums ir pasūtījis skrituļslidas, tad nu aktīvi sāku tās meklēt, lai arī ticu, ka pirmā vasara paies klūpot un krītot, neskatoties, ka ir cilvēki, kuri norāda, ka šis bērns ir dzimis, lai nodarbotos ar jebkādu sportu, kur nepieciešams fiziskais spēks un izturība (šie abi tik tiešām viņam netrūkst). Līdz ar šo no vasaras aktivitātēm nonāku pie ziemas nodarbēm, jo puika aizgājušā ziemā pateica, ka grib slidot un slēpot. Jāatzīst, mēs ar vīru neesam ne slēpotāji, ne slidotāji, tādēļ pagaidām aprobežojamies ar bērna paša centieniem mācīties, jo vēl jau ir salīdzinoši mazs, kā arī pacietība uzklausīt padomus nav īpaši izteikta. Ziemassvētkos tika izmēģinātas abas nodarbes. Jauneklis TV pārraidēs bija saskatījies, kā to dara profesionāļi, tādēļ bija visai vīlies, ka pašam ar pirmo reizi tā nesanāk. Nedzīvojam ledushaļļu vai slidošanai piemērotu ūdenskrātuvju tuvumā, tādēļ slidošanas reize bija tikai viena. Gāja dažādi. Mācēt nostāvēt un lēni dipināt uz priekšu prata, taču lēni nav mūsu bērna garā.
Secinājums radās tāds - vasarā lai patrenējas ar skrituļslidām, ja tiešām redzēsim, ka prasme ir, ziemā vadāsim uz blakus pilsētā esošo ledushalli. Toties slēpošana mūsu pilsētā ir pieejama, tādēļ ļāvām jauneklim vēl šoziem izpausties, kā nu pašam sanāk, bet nākošziem ģimeniski pievērsties slēpošanas apmācībai (tā vajadzīga arī man), tā kā tad jau puika būs tuvāk 5 gadu robežai, pēc speciālistu viedokļiem - pateicīgāks vecums, lai trenera uzraudzībā sāktu mācīties.
Kā ļoti tīkama ziemas nodarbe ir arī peldes peldbaseinā. Oktobrī tika uzsāktas konkrētās aktivitātes, un kā lielāko sasniegumu vēlētos atzīmēt, ka puika veiksmīgi iemācījies peldēt zem ūdens. Pagaidām tās ir vien 6 sekundes, ko nopeld vienā mierā, taču pats izstrādājis sev kombināciju, kas sastāv no nolaišanās pa slīdkalniņu, paslīdēšanu zem ūdens un turpinājumā attiecīgā pelde. Peldes pagaidām notiek ar uzroču palīdzību. Ļoti veiksmīgi prot arī peldēt uz vēdera un muguras, nebaidās lēkt baseinā no maliņas (diemžēl nevaram sarunāt, lai pirms tam neieskrienas, jo flīzes taču slidenas), kā arī patīk nirt pēc ripām (baseins nav dziļš - 60-80cm).
Vēl rudenī tika uzsākta dalība deju kolektīvā. Pēc pirmā mēģinājuma mans mazais sportists noteica: "Gribu braukt uz dejošanu, lai būtu stiprāks un ātrāk brauktu ar riteni." Nezinu, vai šis ir īstais iemesls, kādēļ turpina, bet dejošana tīk ļoti – uz katru mēģinājumu brauc ar sajūsmu.
Vēl esam novērojuši, ka viņš nebaidās no sāpēm – mēģinās vēl un vēl, kritīs atkal un atkal, lai tikai paveiktu kāroto darbību. Jāsaka, ka šī mērķtiecība novērojama vienīgi lietās, kas saistītas ar fiziskajām aktivitātēm. Ja nesanāks salikt Lego klučus, tos pārstās likt. Savukārt, ja nesanāks uzcelt riteni (“paraut ratā”) uz apmalītes un turpināt braucienu, mēģinās atkal un atkal, kamēr izdosies! Tāpat redzam, ka nebaidās no ātruma, ja kustību uzsācis pats – ir gadījumi, kad lido ar ričuku pa kalnu lejā tādā ātrumā, ka es jau sen būtu paģībusi (kalna augšgalā stāvot arī paģībstu, jo saprotu, ka paglābt tiešām nepaspēšu!), taču viņš spēj saglabāt stabilitāti, mieru un apstāsies vien kalna beigās. Nu jā, tie lielākie sasniegumi pagaidām sanāk tieši par riteņbraukšanu, jo, kad jauneklim jautājam – kas ir tavs mīļākais sports – nešaubīgi tiek atbildēts “RITEŅBRAUKŠANA”!