Līdz ar slimošanu - solis atpakaļ podiņmācībā

Reizēm man šķiet, ka bērnu slimošana ir viens liels, nebeidzams stāsts, kā rezultātā dažkārt nolaižas rokas. Bet tajās reizēs es sevi aprāju, jo zinu, ka citi būtu gatavi kaut visu pasauli iemainīt pret to, lai viņu bērni slimotu ar tik prastām lietām kā klepus un iesnas.

Taču, neskatoties uz to, ir grūti skatīties, kā jau kopš rudens sākuma Fejiņu nepārtraukti vajā saslimšanas,a un pēdējo 4 mēnešu laikā ir bijušas vien 2 nedēļas, kad viņa nav mocījusies ar smagu klepu. Tik smagu, ka bērns nespēj normāli atklepot un tas sekmējas ar teju vemšanu.

Ko dara mūsu ģimenes ārste? Turpina “ārstēt” caur telefonu, jo akūtās stundas ir pierakstītas jau minūti pāri 8.00, bet tekošais pieraksts ir…. nez, cik nedēļas uz priekšu. Tad nu parasti Fejiņai tiek izrakstītas Ventolin, Pulmicort inhalācijas, no kurām meitene jau kļuvusi pilnībā imūna, un standarta klepus sīrupiņi, kurus viņa dzer jau gluži kā kolu, un beidzās tas ar to, ka pēdējā laikā mazais ķermenītis aizvien vairāk noklajās ar sarkaniem pleķiem. Domājām, ka pie vainas Ziemassvētku saldumu paciņas, taču Fejiņa nav lielā saldumu ēdāja, tāpēc tas nebija pie vainas. Kad sapratu, ka dakteres izrakstītie klepus sīrupi vairs ne velna nelīdz, tos uz savu galvu pārtraucu meitai dot un, ak, tavu brīnumu, pazuda arī pleķi no ādas.

Esam gājuši pie homeopāta un nu esam atraduši uzticamu pediatru, kas pirmajā vizītē noteica, ka ģimenes ārstes izrakstītās zāles pilnīgi un galīgi nav piemērotas Fejiņas situācijai, un uz karstām pēdām mazajai princesei uztaisīja specifiskas analīzes, lai saprastu iemeslu pastāvīgajam klepum. Drīz būs rezultāti, tad arī sapratīsim, kas par problēmu.

Bet tikmēr mūs piemeklējusi kāda cita problēma.

Jau kopš vasaras vai pat vēl senāk Fejiņa lielās vajadzības nokārtoja tikai un vienīgi uz podiņa. Tā bija svēta lieta. Viņa, sajūtot, ka vajag, bija gatava iet caur sienām, lai tikai tiktu ātrāk uz tualeti pēc sava podiņa, taču pēdējās divas nedēļas par podiņa eksistenci viņa pilnībā aizmirsusi, un lielās darīšanas vienmēr, pilnīgi vienmēr, trāpās autiņbiksītēs. Ko darīt? Vai pēc tam, kad būs atrasts iemesls klepum, viss atgriezīsies ierastajās sliedēs?

Tajā pašā laikā līdz ar slimošanu Fejiņai atvērusies runāšanas čakra. Viņa vienmēr bijusi liela runātāja, bet nu atkārto visus sadzirdētos vārdus, un dara to tik pareizi. Labi, netiek perfekti izrunāts L un vēl kāds burtiņš, bet, salīdzinot ar citiem sava vecuma bērniem, viņa ir liela pļāpa, un katru dienu viņas krājumā klāt nāk aizvien jauni vārdiņi.

Saliekot bildi kopā, prātoju, vai iemesls atkrišanai atpakaļ podiņmācībai zemākā līmenī, varbūt meklējams nevis slimošanā, bet gan apstāklī, ka tagad Fejiņa koncentrējusi visu uzmanību, lai apgūtu jaunus vārdus? Hm, kas to lai zina...