Kad mājās beidzot iestajas miers!

Ehh, jā jātzīstas gan, ka arī es biju pazudusi. Var teikt arī tā kļuvusi galīgi pasīva. Tik ieskrēju MK un pārskatīju jaunumus, un žviukt prom, kā tāda zebiekste- ne sveiki, ne kā citādi.

Kas tad jauns manā ģimenē ir noticis, hmmm. Ir daudz un nozīmīgi notikumi paskrējuši: dēls pirmo klasi pievarēji godam, meita pirmo gadiņu bērnudārzā izcīnījusi ( ir gājis raibi gan ar pedagogiem, gan visādi citādi) un protams arī es pirmo kursu augstskolā esmu beigusi teicami :). Vīra kungs tik ieracies darbos, un pa brīvdienām turpina ģimenes sirdslietu -velosacīkstes arī viņam sokas ļoti labi. Bet tas tik, tā! Teikšu godigi, visas mācības un visas sekošanas līdzi skolniekam un mājas darbi, meitas lološana. Tomēr paņēma daudz laika, ka pat vīram laikam ne kripatiņas nepalika.  Vasara arī nu iet uz beigām, bet varu beidzot ,kādu brīdi uzelpot, jo mazie rakari ir nodoti omei un opim. Un beidzot varu piesēsties mierīgi pie grāmatām, ko vēlējos izlasīt pa vasaru, varu arī vīram laiku mierīgi veltīt, kādu klaču uzsist, kādu romantisku vakaru uzrīkot- būt vienkārši viens otram. Jo beidzot mājās valda klusums, nav n-tie jautājumi, kas tas, ko man tagad uzzīmēt, vai tas ir skaisti, kur mana garā kleita un tā es varētu turpināt bezgalīgi. Agrāk šķita, ka tas jau nav nekas, ko man te stāsta, ka pāru attiecībās vajag arī veltīt laiku viens otram , ne tikai bērniem, un tā garām ejot vīram pateikt čau! Tagad varu teikt, tomēr pietrūka šādi brīži, kad esam divvientulībā. Jāsaka paldies opīšiem :) Kā izskanēja nesen, ka ome jau biežāk gribētu redzēt "mazos bērnus". Mani uzskati vienmēr bijuši, ka varu tikt galā pati, ka citu palīdzība nav nepieciešama, jo negribēju nevienam uzspiest bērnus. Man pa brīnumu, mani ziķeri tiek ļoti gaidīti ciemos.

Kā ir ar Jūsu bērniem, omes un opji ar prieku grib un gaida mazbērnus ciemos? Un kā pavadat laiku divvientulībā ar otru pusīti?

Tagad teikšu attā, un turpināšu baudīt klusumu :D

Ar cieņu Luīze