Kad adenoīdu operācija ir neizbēgama un ausīs jāliek "trubiņas"

Pirms laika jau dalījos mūsu pieredzē par meitiņas biežajām ausu sāpēm un vidusauss iekaisumu. Šķiet, pēdējos divus gadus, neatkarīgi no tā – ārā ziema vai vasara, mēs saskārāmies ar aizliktu degunu, lielām iesnām un naktīm, kuras tika pavadītas sāpēs kliedzot. Jā, ausu sāpes ir vienas no tām – grūti panesamajām, kuras, ja vēl nomoka bērnu ir ārprātīgi nomācošas visiem.

Kopumā, šajā laikā esam izstaigājuši un pabijuši vismaz 5 dažādu otolaringologu, jeb LOR kabinetos, konsultējušies ar citiem vecākiem, izmēģinājuši homeopātiju, bet nekas – pilnīgi nekas nepalīdzēja. Vien uz mirkli nomāca simptomātiku.

Ņemot vērā, ka saņemties operācijai pilnā narkozē, nebija viegls lēmums, jo visu laiku šķita, ka varēsim tikt galā vienkārši tāpat, bet pēdējo reizi, kad sapratu, ka meitas dzirdes pasliktināšanās jau mājās tiek pieņemta par normu, uzrunājot viņu skaļāk, kad neatsaucas un vakara pasaku lasīšanas laikā, viņa nepārtraukti pārjautā, lai mamma lasa un dzied skaļāk, vienkārši palika tik ļoti žēl tā mazā cilvēkbērna, ka nolēmām, ka laikam pietiek viņu mocīt un kaut kas lietas labā jādara.

Nolēmu, ka jādodas pie daktera, cita, kas Līnu vēl nav redzējis un jājautā, lai nokomentē situāciju – par to, kā šobrīd izskatās. Pat ilgu laiku nevajadzēja, lai saprastu, ka labi nav. Aizliktais deguns, šķidrums ausīs, sāpes un dzirdes pasliktināšanās tika konstatēta jau pirmajās piecās minūtēs. Pastāvošie žokļa attīstības traucējumi un pareiza sakodiena veidošanās jau  nebija īsti uztverama un nākamajās 5 minūtēs jau bijām vienojušās par operācijas veikšanas datumu.

Skaidrs ir tas, ka nebija dikti daudz laika satraukties un sadomāties, jo arī dakteres vārdi par to, ka operācija ir viena no biežāk veiktajām un lieli sarežģījumi un riski tās laikā nav bieža parādībā, vienkārši – nācās sevi vien psiholoģiski noskaņot un izbrīvēt brīvu dienu, lai pavadītu to kopā ar meitu klīnikā.

Tātad: nepieciešamā operācija – aizdegunes mandeles, jeb adenoīdi un trubiņas (tā viņas saucu es, patiesībā – šuntes) ielikšana abās ausīs.  

Operāciju mēs veicām Dubultu poliklīnikas operāciju blokā, pie ausu, kakla, deguna ārstes – profesores Ligijas Ķīses.

Pirms operācijas bija jāveic dažādas analīzes:

• Plaušu rentgens
• Urīna analīzes
• Un vesela strīpa ar asinsanalīzēm – kopumā tika paņemti 7 stobriņi asiņu.

Operācijas dienā ar visiem izmeklējumiem ieradāmies Operāciju blokā, kur mums parādīja savu istabiņu, lai varam iekārtoties. Rotaļlietas, gulta, viss, kas nepieciešams. Līna tika ietērpta pidžammā un tad, pēc kāda mirklīša bija laiks doties uz operāciju. Pirms tās gan – man bija jāparakstās un jāaizpilda anketa, kurā tika uzdoti dažādi jautājumi, kas saistīti ar to, ka operācijas laikā tiks ievadīta narkoze. Pieļauju, ka tā tāda ierindas procedūra, tomēr anestezioloģe savam darbam piegāja ar vislielāko atbildību un visu pastāstīja un paskaidroja.

Galvenais, kas jāņem vērā pirms operācijas:

• Viena no bīstamākajām komplikācijām ir kuņģa satura nokļūšana elpošanas ceļos. Tādēļ, lai padarītu šo komplikāciju maz iespējamu, operācijas rītā nedrīkst ēst un dzert.
• Ja operācija paredzēta pēcpusdienā, tad 7:00 no rīta var ieturēt vieglas brokastis (šķidru barību, tēju, jogurtu)
• Astoņas stundas pirms operācijas narkozē aizliegts ēst cietu barību.

Uz operāciju, noteikti ir jābūt līdzi pavadonim, kurš var palīdzēt nokļūt mājās pēc procedūras. Pirms operācijas ārsts jāinformē arī par zobu protēzēm vai kontaktlēcām. Tāpat – operācijas laika, jānoņem rotaslietas.

Anketā, kas jāaizpilda, ir vēl daudz un dažādi jautājumi, kas saistīti ar pacienta veselības stāvokli līdz šim, pēdējām slimošans reizēm un alerģijām, ko būtu svarīgi zināt, pirms narkozes ievadīšanas. 

Tādas duālas sajūtas ir pārlasot “Informēto piekrišanu operācijai”, kurā ar savu parakstu ir jāapliecina piekrišana operācijai.

Lai gan tajā parādās teikums “Letāla iznākuma iespēja vienkāršu ķirurģisku operāciju situācijās ir zema”, informācijas pārlasīšana, kurā tiek aprakstīti dažādie riski ar ko var sastapties operācijas un pēc operācijas periodā, tik viegli nemaz neļauj tai rokai to papīru parakstīt. Bet nu dakteres iedrošināta un visas atbildes saņēmusi – saprotu, ka Līna būs labās rokās un viss būs kārtībā!

Nu pienācis laiks nest Līnu uz operāciju zāli. To daru pati, un sekojot māsiņu norādījumiem, nolieku viņu uz operāciju galda un te – radošais piegājiens, lai bērnu iemidzinātu. Esam kopā un mācāmies pūst balonu, kurš patiesībā ir balons, ar kura palīdzību, bērns tiek iemidzināts! Līna notic balona pūšanas spēlei un pāris sekunžu laikā, ar nelielu pretošanos, iemieg. Tad, nedaudz nervozā mamma no operāciju zāles tiek izvadīta un laiks operācijai!

Pēdējā laika ilgākās 50 minūtes manā mūžā. Nopietni. Nepārtraukta “ap stūri” skatīšanās operācijas zāles virzienā. No malas noteikti tas izskatās diezgan smieklīgi!

Kādā brīdī sapratu, ka ne darba lietas, ne vēstuļu rakstīšana nepalīdzēs, sapratu – ka iešu uz veikalu pēc saldējuma. Daktere teica – saldējums tuvākās nedēļas laikā – oficiāli atļauts katru dienu un to drīkst un vajag arī uzreiz pēc operācijas!

Ok, kaut kā tās 50 minūtes pagāja un māsiņa atnesa man tādu guļošu, saldā miegā, jaunkundzīti, tā nu sēdēju un vēroju, kamēr modīsies. Tikmēr daktere atnāca un pastāstīja, ka operācija noritējusi veiksmīgi un tās nepieciešamība apstiprinājās arī operācijas laikā, jo esot bijis tiešām traki. Strutas aizdegunē, gļotu kunkuļi ausīs.. Brr.. Skaidrs, ka tas viss šobrīd jau aiz muguras.

No narkozes Līna modās salīdzinoši mierīgi, bet kādu laiku bija apvainojusies uz visu pasauli. Nepatika ne plāksteris uz rokas, ne saldējums, kurš vienkārši baltā krāsā. Diezgan daudz raudāja un tā sirsnīgi.. Vienīgais, kas palīdzēja – viņas mīļākās šūpuļdziesmas dziedāšana un turēšana klēpī.

Pēc operācijas arī sāpēja austiņas, bet māsiņa ātri palīdzēja un iedeva pretsāpju zāles. Aptuveni stundu līdz pusotru, viņa nāca ārā no narkozes līdz tādai pilnai apziņai un mājās braukt gribēja ļoti!  Visu laiku jautāja: "Vai tētis jau klāt? Vai tētis jau tagad atbrauca? katrs solis un skaņa aiz loga tika pavadīta ar - tas jau ir tētis?"

Atbrauca tētis, atveda par drosmi un dakterēšanos aspolīto dāvaniņu, paņēma jauno dāmu oppā un tad jau mājās. Tāds nedaudz mierīgāks vakars un gulētiešana jau ap 20:00 vakarā. 

Šobrīd? 4 dienas pēc operācijas? Meita ir laimīga – sāk mācīties atkal elpot caur degunu, ko nebija darījusi jau vairāk nekā pusgadu, labi dzird un vairs nemostas naktī no ausu sāpēm!

Lielais jautājums – vai vajadzēja gaidīt tik ilgi? Nezinu, iespējams nē, bet ņemot vērā speciālistu ieteikumu, ka adenoīdu problēmas bērniņiem parasti mēdz ar laiku izzust, laikam jau cerējām, ka tāds būs arī mūsu stāsts.

Šoreiz neiztikām bez operācijas. Bet – dakteriem uzticamies un meitas labsajūta un veselība, noteikti ir prioritāte!

Paldies profesorei Ķīsei, anestezioloģei un māsiņām par šo pozitīvo pieredzi.