Smilšu terapija pret bērna slapināšanu gultā

Enurēze jeb slapināšana gultā naktī ir samērā izplatīta problēma pirmsskolas vecuma bērnu vidū. Visbiežāk ar šo problēmu saskaras bērni vecumā no 6 līdz 10 gadiem.

Enurēzi iedala primārajā, kur urīna nesaturēšana raksturīga pirmajos dzīves gados, un sekundārajā, kad cēlonis urīna nesaturēšanai miega laikā saistāms arī ar citām slimībām, attīstības traucējumiem, dzīves laikā iegūtiem defektiem.

Daudzi vecāki apgalvo, ka viņu bērniem ir ļoti cieš miegs, tāpēc viņi nevar laikus pamosties, lai aizietu uz tualeti. Šī iemesla dēļ vecāki pat uzliek speciālus modinātājus bērnam vai arī sev, lai laikus pamotos un bērns apmeklētu labierīcības.  Tādā veidā bērni, kuri cieš no enurēzes, dažkārt arī iegūst miega tracējumus, kas problēmas saasina tikai vēl vairāk.

Pirmais, ko es iesaku darīt, vecākiem pie manis vēršoties ar enurēzes problēmu, ir izslēgt somatiskos slimības cēloņus, proti, urīnpūšļa iekaisumu, nieru un citas infekcijas. Tāpat arī smadzeņu disfunkciju. Ja bērns ir fizioloģiski vesels, tad parasti problēmas iemesls ir psiholoģisks.

Biežākie ne-psiholoģiskie iemesli, kas izraisa bērniem enurēzi:

• sarežģītas dzemdības vai grūtniecība;

• centrālās nervu sistēmas traumu sekas;

• iedzimtība.

Faktiski enurēze ir tikai simptoms nevis slimība. Tāpēc gadījumā, ja pēkšņi izdodas atbrīvoties no slapināšanas gultā, paredzams, ka visbiežāk parādīties kāds cits simptoms.

Ļoti svarīgi ir saprast kontekstu –kas vēl apkārt notiek, kad šī problēma sākās? Parasti tam ir ļoti liela nozīme.

Daudzi domā, ka enurēze jeb slapināšana gultā tāpat kā stostīšanās ir sekas lielam stresam, bailēm. Taču es teiktu, ka enurēze (tāpat kā stostīšanās) nav sekas pēkšņam stresam. Drīzāk bērns vēlas izteikt kaut ko, kas viņu ļoti uztrauc. Pat spēcīga stresa gadījumā (tuva cilvēka nāve, avārija, trauma) slimības izcelsme jāmeklē tajā. Jāvaino ir nevis pats stress, bet gan tūlītējas palīdzības trūkums, kas ļautu izteikt savas sajūtas, kuru cēlonis ir stress.

Bieži vien gadās, ka bērnam nākas daudz ko apspiest sevī: emocijas, jūtas, vēlmes. Un tieši sapnī šī funkcija ir novājināta un bērns atslābinās. Tas nozīmē, ka galvenais uzdevums ir nevis likt bērnam sevi vēl vairāk kontrolēt, tostarp arī sapnī, bet gan iemācīt atslābināties un izteikt savas sajūtas, nesagaidot nakti.

Enurēzes gadījumā ir pat izteiciens “raud ar ķermeni”. Un ne vienmēr ir tā, ka bērnam nebūtu iespējas izraudāties, runa ir par dažādajām sajūtām. Taču bieži bērniem tiek aizliegts arī raudāt. Tas izskaidro arī statistiku, kas rāda, ka zēni no enurēzes cieš biežāk, jo tieši zēniem mēdz aizliegt raudāt.

Nebarieties uz bērnu par slapināšanu gultā! Neizgāziet uz viņu savas emocijas, jo tas slimību tikai saasinās.

Urīna nesaturēšanas problēma ir ne tik daudz kā bērna, kā drīzāk visas ģimenes problēma. Simptoms lielos vilcienos bērnam vairāk palīdz nekā traucē. Viņš pasargā visu ģimeni no savām sakāpinātajām emocijām, kas lielā mērā varētu ietekmē visas ģimenes atmosfēru. Tāpēc pirms atņemat bērnam šo izpausmes veidu, piedāvājat viņam vietā kādu citu iespēju.

Enurēze dažkārt parādās bērniem kā neapzināts protests pret dzīves apstākļiem, kuros tiem jādzīvo, pret vecāku vai skolotāju netaisnību.  Ļoti bieži bērni, kuri ir pilnībā veseli un necieš no urinācijas traucējumiem, slapina gultā nakts laikā pirmajās nedēļās vai pat mēnešos sākot bērnudārza gaitas.

Psihologa darbu enurēzes gadījumā var iedalīt trīs daļās:

1. Darbs ar vecākiem

Pirmkārt ir jāļauj vaļa bērna emocijām, jāmaina situācija ģimenē, attieksme pret bērnu, viņa grūtībām. Tāpēc, pirms sākt strādāt ar bērnu, svarīgs ir kontakts un darbs ar vecākiem.

2. Vienmēr ļoti svarīgi saprast, kas slēpjas aiz simptomiem

Varu pastāstīt piemēru. Bērns sāka slapināt gultā pēc tam, kad bija piedzimis jaunākais brālis. Pēc bērna domām, viņam pietrūka vecāku uzmanības, tāpēc ar šī simptoma palīdzību viņš vēlējās atgriezties iepriekšējā dzīves periodā. Starp citu, bieži vien vecāki apgalvo, ka nekas jau nav mainījies un mēs ar vecāko bērnu pavadām pat vairāk laika nekā iepriekš... Taču, kad vecākiem vaicā, vai viņi kādreiz ar bērnu ir apsprieduši viņa sajūtas pēc brāļa vai māsas piedzimšanas, biežākā atbilde ir noliedzoša.

3. Darbs ar bērnu

Galvenais fokuss darbā tiek vērsts uz sajūtu izpaušanu. Kādām tieši sajūtām jāpievērš uzmanība, skaidrs kļūst pēc tikšanās ar vecākiem un darba procesā ar bērnu.

Kā notiek darbs?

Lūk, šeit talkā nāk mākslas terapija vai smilšu terapija.

Abas šīs metodes palīdz bērnam, ņemot talkā rotaļāšanos, atpazīt un izteikt savas izjūtas.

Darba ilgums ar bērniem ir atšķirīgs. Kādam nepieciešamas 5 sesijas, bet ar kādu tiek strādāts pat gadu. Viss atkarīgs no, kā jau iepriekš minēju, simptoma iemesliem un tā, cik ātri iespējams saprast bērna domas. Tāpat arī no sadarbības ar vecākiem un tā, vai viņi ir gatavi mainīt attieksmi pret bērnu, viņa grūtībām un kopumā pret ģimeni.

Bieži vien bērns, kurš cieš no enurēzes, “iejel ūdeni” gan savos smilšu, gan mākslas darbos, tādējādi mākslā caur radošumu netieši izpaužot savas jūtas.

Urīna nesaturēšana kā simptoms var būt daudzām neizteiktām sajūtām: dusmām, aizvainojumam, vainas apziņai un daudz kam citam. Un, kā jau minēju iepriekš, tas var “palīdzēt” atgriezt sev uzmanību, piemēram, atkal ar mammu gulēt vienā gultā (šajā gadījumā nepieciešams kārtīgāk izpētīt attiecības starp vecākiem), vairs neapmeklēt netīkamās nodarbības vai bērnudārzu.

Laimīgai dzīvei bērnam nepieciešamas harmoniskas attiecības ar vecākiem, mīlestība un viņa tiesību pašam par sevi atzīšana. Tieši šīs lietas ir labākās zāles, lai dziedētu problēmu.

            Irina Dedele,

psiholoģe, psihoterapeite