Jauni domugraudi

Pirms nedēļas jau rakstīju par savu pļāpīgo divgadnieci. Vēl joprojām nepārstājam priecāties par to, cik ļoti tik mazs bērns jau ir spējīgs domāt, spriest, analizēt un izteikt savu viedokli. Par viedokļa izteikšanu vispār jāraksta atsevišķs blogs, jo meitiņai par visu šobrīd ir savas domas, kas 95% gadījumu nesakrīt ar mammas domām, tapēc mammai nākas likt lietā visas savas pārliecināšanas un diplomāta spējas. Bet šoreiz vēl ne par to. Šoreiz vēl daži domugraudi, kas pa šo nedēļu nākuši klajā :D

Ieva rāda uz sausiņiem un saka: "Ieva grib maziņu sausumiņu".

Sēžam pie galda, Ieva man klēpī. Saku, lai iet ierāpjās klēpī tētim. Ieva pienāk pie tēta un saka: "Tēt, paņem bērnu!"

Runājamies par dārziņu. Jautāju Ievai, kā sauc viņas audzinātāju. Ieva saka: "Vita". Jautāju, kā sauc otru audzinātāju. Ieva atbild: "Auklīte!"

Šis laikam nebija apzināti teikts, bet no rīta smējāmies. Ieva pa nakti sāk čīkstēt, bet izskatās, ka nav pamodusies. Grozās, grozās un tad pa miegam kliedz: "Mamma neliks ogas Ievas spainītī!".

Ap Ziemassvētkiem Ieva vēl tik labi nerunājā, tapēc stāstījām, ka dāvanas nes rūķi ("Salavecīts" viņai likās pārāk garš vārds un viņa nevarēja vēl to izrunāt). Tagad skatāmies grāmatiņu par Ziemassvētkiem. Ieva, rādot uz Salavecīti, saka: "Ziemassvētku onkulīts".

Vēl viena situācija, par ko šodien brīnījos. Skatāmies grāmatu. Ieva rāda uz bildīti un saka: "Zaļs zilonis". Saku: "Jā, meitiņ, pareizi". Un viņa man saka: "Elefents". Pieņemu, ka viņa ir izdomājusi, ka tas arī ir ziloņa nosaukums, jo mēs ar viņu dažreiz youtube skatāmies multenītes angļu valodā par dzīvnieku skaņām. Secinājums - jāsāk mācīt bērnam valodas, jo izskatās, ka šajā vecumā viss tiek uzķerts ļoooti ātri!