Ja ir utis, nevajag kautrēties, vajag informēt!

Kad uzzinājām, ka meita no dārziņa "pārnesusi" mājās utis, zvanījām arī vairākām citām grupas mammām un audzinātājai, lai brīdinātu pārējos. Nekritām panikā, lai gan, protams, tas nav nekas patīkams. Izrādījās, ka vienam puisītim utis bijušas jau kādu laiku, vecākiem teikts, bet vecāki nav nedz brīdinājuši citus, nedz aŗi pašu spēkiem tā īsti tikuši galā ar utīm. Attiecīgi, nav brīnums, ka tādas parādās arī citu bērnu matos. Un droši varu teikt - puikām, lai arī tas nav patīkami, tomēr ir mazlietiņ vieglāk, nekā meitenēm. Ja man būtu dēls, es laikam vienkārši viņam nodzītu matiņus, apstrādātu galvas ādu ar pretutu līdzekli un lieta darīta. Meitenei matus nedzīsi..

Cīnījāmies, izmantojot Hedrin, ko ieteica arī vēl divas mammas, kam bija jau pieredze šajā sakarā. Tas ir šķīdums, ar ko apstrādā bērna galvas ādu un matus no saknēm līdz pašiem galiņiem. Šķīdums matos stundu jāpatur, tad jāmazgā ārā ar parastu šampūnu un tad sākas ķēpīgākais - mati jāķemmmē un jālasa no tiem ārā utu oliņas jeb gnīdas.

Līdzeklim pievienota klāt ne tikai informācija par līdzekļa lietošanu bet arī par pašām utīm, lai vecākiem būtu lielāka saprašana par to, kas notiek viņu bērnu matos.

Svarīgi ir 7 dienas pēc pirmās procedūras izdarīšanas, visu atkārtot atkal, lai izvairītos no jaunu utu vairošanās iespējas.

Tas, ko es šajā cīņā sapratu - labāk rīkoties mierīgi, ar vēsu prātu un informēt pārējos, ar ko tam visam varētu būt saistība, atceroties, ka jebkurš bērniņš ar utīm matos var tās uzdāvināt pat negribot saviem biedriem.

Cīņa nebija viegla, mazā raudāja, kad viņai tika vilktas gnīdas ārā no matiem, bet - mēs tās uzveicām!

Inga