Izmantojiet laiku

Šīm pārdomām mani pamudināja bloga kolēģes rakstītais par brīvdienu bērnam nedēļas vidū - jauki un kāpēc ne!

Tā kā jau esmu atgriezusies darbā, brīvdiena nedēļas vidū nekā nesanāk, toties izbaudīt laiku, kad varu ar bērnu parunāt un vēl nav tie gadi, kad katra informācijas kripata jāvelk ar knīpstangām laukā, varu no rītiem, kad vedu uz dārziņu.

Ir rīti, kad uz dārziņu aizved tētis, bet šorīt savu sešgadnieku uz dārziņu vedu es. Mūsu vakars beidzās ar drēbju sameklēšanu rītdienai un laicīgu celšanos nedaudz pec sešiem, lai no mājas varētu iziet ap 7. Aizgājām gulēt (arī es) jau pirms 9 vakarā, tāpēc piecelties no rīta bija viegli. Paēdām, saģērbāmies (ar nelielu manu palīdzību, jo pat sešgadniece no rītiem mēdz aizsapņoties un nevēlēties iet "uz darbu") un devāmies.

Tā kā dārziņš pārcēlies uz jaunām telpām patālāk no mājas un tramvaju maršruti mainīti, viena ērta 6.tramvaja vietā braucām ar 1. (kas kursē bieži) un no Operas ar 7. līdz galapuntam Ausekļa ielā. Tad pastaiga pa Ausekļa ielu, uzlasot kastaņus, jo paguvām pirms sētnieka. Un, protams, brīnišķīgi saullēkta skati - saule kā oranža milzu vingrošanas bumba pāri P.Brieža ielas Rimi stāvlaukumam.

Labākais, ka varam parunāties divatā, arī padziedāt. Topa dziesma "Mēs ejam, ejam, uz bērnudārzu ejam, te nāk viens lustīgs bērndārznieks ar rokām, kājām piesizdams". Pēc meitas iniciatīvas apklustam, kad kāds nāk, bet pēc tam atkal atsākam. Viņa joprojām nekaunas man dot roku un, tramvajā braucot, uzzinu, ka viņa ir "no tās meiteņu sugas, kam patīk puiši un Ninjango cīņu filmas".

Domāju, ka tās mums abām un vēl daudziem vecākiem, kas ved bērnus uz dārziņu ir labas atmiņas turpmākajiem gadiem. Un nekas, ka jāpieceļas nedaudz agrāk.