Drastiskākas audzināšanas metodes

Aug buciņš, aug radziņi. Un mazais buciņš pārbauda, cik daudz var atļauties un cik tālu var izaicināt tēti un mammu. Kā?

Vairākas dienas mūsu dzīvoklis pārvērtās par kara lauku. Dēls izgāza visas savas mantas uz grīdas, bet, kad tika lūgts tās salasīt, paziņoja, ka viņam tas esot par grūtu (izgāzt uz grīdas mantu kastes saturu viņam gan nav par grūtu). Un vispār – mums ar tēti esot jāpalīdz, jo viņš vēl esot bērns. Un turpināja skatīties mums acīs, viltīgi smīnot. Arī pēc atkārtotiem lūgumiem savākt savas manas, reakcija bija apaļa nulle. Viņš nelasīs un viss.

Vīrs dēlam uzdeva jautājumu, vai tas nozīmē, ka mantas viņam vairs nav vajadzīgas un tās var mest ārā? Uz to dēls atbildēja, ka droši var mest ārā. Nu, ja tā, tad... Tā kā vīram bija labs noskaņojums, tad rīcība vēl nesekoja, bet pēc stundas, kad bija laiks jau doties gulēt un dēls turpināja uzstāt, ka viņš mantas nelasīs, jo tas viņam ir par grūtu, vienkārši paņēmu slotu un visu saslaucīju atkritumu maisā.

Dēlam, protams, liels pārsteigums un kreņķis, jo, kamēr viņš bija vannā, iznesu ārā atkritumus, bet saslaucīto mantu maisu labi noslēpu dzīvoklī vietā, kur dēls to nevar ne saskatīt, ne sasniegt. Lai gan vakar turpinājās uz raudošas nots ar pārdzīvojumiem par izmestajām mantām un lūgšanās, lai mēs visi ejam lejā uz atkritumu konteineru, jo viņš grib mantas izlasīt ārā, atlikušajā nedēļā mūsu dēls ir gluži pārvērties. Ik vakaru no atlikušajām mantām (tās, kas tovakar bija jau mantu kastē, protams, ne tika „izmestas”), tiek paņemtas tikai dažas un pēc spēlēšanās pat bez aicinājuma noliktas vietā. Kas tikai apliecina, ka iepriekš mantu laikam bija par daudz, ja jau tās nevarēja aiz sevis savākt.

Pirmās dienas, protams, bija bēdas, ka tagad viņam esot maz mantu, ka es esmu slikta, jo mantas izmetu, bet, ja tam visa seko kārtība un saprašana, ka vecāku lūgumus nedrīkst ignorēt, tad es esmu ar visām četrām par arī par drastiskākām audzināšanas metodēm. Piemēram, kā šoreiz. Es neatbalstu un nepielietoju pērienus, raušanas aiz ausīm, un žagarus, taču uzskatu, ka bērnam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi.

Interesanti būs vērot, kā šī sāga attīstīsies tālāk un vai ar vienu mācību būs bijis pietiekami, lai turpmāk labāk parūpētos par savām rotaļlietām.