07.05 10:00-15:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Sveiciens jums visām, dārgās Māmiņu Kluba lasītājas.
Gribētu šodien ar jums padalīties ar mūsu problēmu un varbūt rast ieteikumus, lai saprastu, kā rīkoties tādās situācijās.
Situācija tāda:"
Nikai dārziņā ir divas draudzenītes, nosauksim tās par "I" un "L". Meitenes par Niku ir vecākas, viena par pusgadu, otra gandrīz par gadu. Neskaitot to, ka viņas ir vecākas, viņas ir arī attīstītākas gan domāšanas ziņā, gan arī visādi citādi. Abām ir vecākie brāļi un māsas, attiecīgi ir lietas, kas viņām darbojas labāk.
Nu lūk, meitenes, pastāvīgi mainās ar rotaļlietām, gadās, ka viena otrai ko dāvina. Nika man ir tāda, ka pēdējo atdos otram, labu gribēdama.
Bet meitenes bieži vien to izmanto. Jau pagājušajā gadā bija tāda situācija, ka Nika pamainījās ar "I" ar rotaļlietām. Eju Nikai pakaļ, un "I" atņem viņai rotaļlietu, sakot, ka tā ir viņas. Nika sāk raudāt, un saka - mēs taču samainījāmies. Bet "I", rotaļlietu tik un tā atņēma. Te iejaucās audzinātāja un teica, ka tādā gadījumā arī Nikai jāatdod atpakaļ rotaļlieta, uz ko "I" pat nepaskatījās un turpināja rotaļāties ar Nikas rotaļlietu, līdz audzinātāja viņu atrāva no rotaļāšanās un lūdza no kabatas izņemt to lietiņu, kas pieder Nikai. Nikai toreiz izdevās savu lietiņu atgūt. "I" turpināja darīt iesākto, itkā nekas nebūtu noticis.
Es vispār biju kā strupceļā, esmu no tām mammām, kas cenšas neiejaukties, un nezvanu citiem vecākiem, tāpēc nepaguvu toreiz pat noreaģēt.
Bet šogad situācija atkārtojās.
Nika un "I" atkal samainījās ar rotaļlietām. Šoreiz tās bija Littlest Petshop mantiņas.
Nedēļu tā viņas rotaļājās. Bet pēkšņi "I" manā klātbūtnē atņem Nikai rotaļlietu, sakot, ka tā ir viņas. Nikas rotaļlieta, protams, joprojām bija pie viņas, un kas zina - līdzi vai mājās. Nika raudāja. Atkal iejaucās audzinātāja un teica "I", ka Nikas rotaļlieta viņai jāatdod, ja jau samainījās. Atdeva. Mēs pārģērbāmies, lai ietu mājās, un te pienāk abu kopējā draudzenīte "L" un saka:"Nika, tevis dēļ "I" dabūs mājās pa pakaļu". Šajā brīdī nolēmu iejaukties sarunā un jautāt:"Bet pie "I" taču ir Nikas Pet Shops, un sanāk, ka Nikai ir jāatdod mantiņa, bet savu viņa nedabūs, ja?"
Bija acīmredzams, ka "L" negaidīja, ka aizstāvēšos, stāvēja un klusēja.
Es viņai jautāju, kā viņa rīkotos šajā situācijā.
"L"- "Es atdotu."
Es:"Savu arī?"
"L" - "Jā."
Rezultātā mēs ar Niku rotaļlietu atdevām, saprotot, ka savu atpakaļ nedabūsim. Lai Nika nesatrauktos, apsolīju viņai nopirkt jaunu. Kamēr Nika bija dejās, nopirku jaunu, bet pirms devu viņai, izrunājām, ka savas lietas ir jāsargā, ja meitenes tā rīkojas, nedrīkst ar viņām mainīties vai kaut ko viņām atdāvināt. Ja tiks atdots arī šis, es viņai vairs nepirkšu. It kā izrunājām, un viss bija skaidrs.
Un šodien eju uz dārziņu, rotaļlietas nav.. Nika īsti neko paskaidrot nevar. Teica tikai, ka rītā būs. Nav jābūt muļķim, lai saprastu, kur ir rotaļlieta.
Ja godīgi, man nav žēl šo rotaļlietu, lai kaut vai visas atdāvina, bet tad lai arī neraud un neprasa jaunas.
Man vairāk žēl ir pašu Niku, jo viņa šajā situācijā nav sapratusi mācību, un neprot par sevi pastāvēt.
Kā jūs rīkotos tādā situācijā?
Vai ir vērts bērnu par ko tādu sodīt? Vai ir vērts iesaistīties sarunās ar bērniem, vecākiem?
Man pagājušā gadā pat viena māmiņa zvanīja, apgalvodama, ka pie Nikas ir kāds tur Lego Friends baltais zirdziņš, es teicu, ka mums ir tieši tāds pats pašiem. Rezultātā, nākošajā dienā zvanīja tā pati mamma un atvainojās, jo savu zirdziņu bija atraduši.
Tāpēc tāds variants kā zvanīt vecākiem, manā prātā īsti nešķiet kā derīgs. Cenšos tikt galā ar savu bērnu, bet šoreiz esmu strupceļā.
Variants - nenest uz dārziņu rotaļlietas vairs nedarbojas, jo, ja līdz šim bija vienošanās, lai neviens nenes rotaļlietas, tad tagad visi to ignorē, un bērns nesaprot, kāpēc nevar paņemt līdzi kādu savu lietiņu, ja citi to tomēr dara.
Tātad - koks ar diviem galiem.
Mums arī iepriekš bija sarunas b/d , ka mantas netiek nestas līdzi. Tad nu der divām mammām, kuru bērni atsakās un taisa histērijas mantas ņēma līdzi.
Nav jādod līdzi un viss , ja nevar ar to tikt galā , tad teikt bērnam , ka ja pazūd vai kāds paņem vairs nebūs mantas.
Nedod līdzi mīļāās mantas , kas ir dikti svarīgas!
mums dārziņā ir skaidri un gaiši, melns uz balta, rakstīts, ka aizliegts nest mazās rotaļlietas un tās, kuras paņem, dārziņš neuzņemas atbildību.
protams, ka meita kopš pirmās dienas ņem līdzi kādu mīksto mantu - bet tā ir pietiekami liela un tāda, kuru, ja arī kaut kas notiks, piem., pazudīs, nebūs žēl. es pat speciāli nopirku lielāku mīksto mantu, kuru ņemt līdzi. šogad mīkstās mantas joprojām ir topā, tikai no eža ir pārgājusi uz suņiem.
uzskatu, ka mazās mantiņas nevajag ļaut bērnam ņemt uz dārziņu līdzi. meita šogad ļoti gribēja ņemt līdzi runājošo kucēnu. runājām, ka nevar, jo kāds var saplēst. kā alternatīvu piedāvājām citu sunīti. aizgāja tā lieta.
šajā situācijā vajag rīkoties pavisam vienkārši - nedot līdzi bērnam vērtīgas mantiņas. dod tādas, kuru nav žēl. dārziņš ir dārziņš un jārēķinās ar to, ka manta var pazust, saplīst. es gan ieteiktu arī kaut ar zīmīti skapītī sazināties ar mantiņu ņēmējas vecākiem. tas nav normāli, ka tā dara un neliekas ne zinis. ja neizdosies risināt situāciju, tad vismaz otras meitenes vecāki būs informēti.