26.04 10:00-14:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Sveicinātas mīļās māmiņas.
Esmu saskārusies ar manuprāt sarežģītu problēmu, manam bērnudārzniekam ir 2gadi un 1mēn, ar 1septembri sākām apmeklēt bērnudārzu, pirmās divas dienas nebija pamata satraukumam, kā jau pirmās dienas iegājām grupiņā ar raudāšanu, bet pēc tam viss bija labi, vedu puiku no 8,30-12,30. Problēma sākās jau trešajā dienā kad mazais atteicās mājās ģērbties, bet runājot kaut kā tomēr gājām. Sāku satraukties par to, ka puika man atsakās ģērbties arī brīvdienās vienkārši ejot ārā pastaigājoties, uz veikalu, viņš raud lielas asaras un par visu varu grib ģērbties nost un arī man velk nost gan apavus, gan jaku. Puika ta ir mierigs jau no dzimšanas, diezgan kautrigs, ejot uz parkiem neko nebaidas skrien spelejas bez problemam. Zinu ka ir japaiet laikam lai pierastu pie darziņa, bet ta lai negribētu ārā staigāties tadus gadijumus neesmu dzirdejusi. Gribas lai iet dārziņā, komunicē ar citiem bērniņiem, mācās jaunas lietas. Decembrī ir gaidāms ģimenes pieaugums, esmu ar mieru sedet vel kadu laiciņu man tas nesagādātu problēmas, bet ļoti negribas liegt bērnam komunikāciju ar ārpasauli un saviem vienaudžiem.
Varbūt tomēr kādai ir bijusi līdzīga situācija, padalieties, varbūt izdosies rast risinājumu mūsu problēmai.
Saproti es labprat vinu turetu kaut vai līdz skolas vecumam majas, bet izejot ara vinam gribas komunicet ar citiem berniniem, speleties ta ir pavisam cita vide berninam, kad eju pakal uz darzinu caur durtinam redzu ka vinam patik tur, spelejas un nemaz neraud tas ari man dod speku vinu vest. Vel tas ka darzins tagad ir obligats, ja nemeginasu tagad, tad kas bus uz 5 gadiem viņš bus lielaks, vinam bus sava nostaja un savs viedoklis. Protams katram ir sava nostaja un katra mamma grib ka labak savam mazajam. Piemeram kad es biju maza mani aizveda uz darzinu es atteicos iet uz darzinu un mamma neko nevareja padarit un kur teikts ka man puikam nebus ta pat, ja parasti berniem ir vecaku raksturs.
Bet kāpēc neļaut bērnam to prieku vēl padzīvot kopā mājās ar mammu. Es saprastu, ja būtu 3gadnieks, bet 2gadnieks vēl ir mazs un Tev ir varianti (nav jāiet uz darbu). Man ir 2,6g.meita un 6mēn. mums ir arī mazā māsa,visu laiku dzīvojamies pa māju, vecāko vedu uz pulciņiem.
Ja es ari vienmer saku ka uz darzinu iesim, melojusi nekad neesmu, ja ejam uz veikalu tad ejam, ja staigaties tad staigaties, bet ja uz darzinu tad darzins un viss. Ka jau mineju neesmu no tam mammam kas butu slinka un nevaretu but ar savu bernu kopa, bet sobrid darzins ir vieniga vieta kur berns var komunicet ar saviem vienaudziem un zinu ka berns ir drosiba. Ka jau mineju ka decembri gaidams pieaugums, un ja beigas nebus variantu tad protams sedesu ar puiku un ar zidainiti majas, esmu mamma un busu tik ilgi cik tas nepieciesams, mani nebiede divi mazi berni.
Mēs arī šobrīd ar divarpusgadnieku šim ejam cauri... Šorīt bija liela brēka atvadoties, ķērās man ap kaklu, cik vien stipri spēja... Man sirds salūza tūkstoš gabalos.
Pagaidām jau vēl priecīgs skrien uz mašīnu un tā, bet rēķinos, ka kaut kad negribēs ģērbties un iet. Un vēl visādi citādi brīnumi: kašķīgums vakaros u.c. Rēķinos ar kādiem 2-3 grūtiem mēnešiem (pēc pieredzes ar to, kā mums reiz gāja ar auklīti). Nevar gribēt, lai iepatiktos un iejustos uzreiz... pat ja sāk patikt, tā bēda, ka mamma/tētis iet prom, tajā brīdī pārņem.
Vienīgais, ko es noteikti darīšu: ja braucam uz dārziņu, tad teikšu, ka uz dārziņu, nekāda mānīšanās, lai tikai nebūtu brēkas. Ja kaut kur citur, tad teikšu, kur un ka uz dārziņu nē. Tāpat arī dārziņā vienmēr atvadīšos, lai cik sāpīgi tas būtu, nevis aizlavīšos, kamēr neredz.
Tā citādi man ir pilnīga pārliecība, ka citu variantu mums nav; diemžēl nedomāju, ka bērnudārzs vispār ir labākais un noteikti vajadzīgs, bet citas iespējas šobrīd nav. Kas jādara, tas jādara.
Tur jau ta lieta, ka nakot tuvak 1septembrim es biju parliecinata ka berns iejutisies un ne mirkli nesaubijos, pasai darzins loti iepatikas ari audzinatajas ir loti feinas un nebija saubu ka mazajam kaut kas nepatiktu.
Mana gadijuma tik tiesam puika vienmer bija ar manim, jo tiri nav tuvinieku kuriem uzticet bernu, biezi bij palicis ar draudzeni, kurai ari puika iet kopa grupina, tapec to es nenoliedzu, ka mamma ir pirmaja vieta. Tetis mums nevar vest uz darzinu jo jau agri brauc uz darbu un tiri fiziski tas nav iespejams.
Ja mums ari ta pat ka sakuma raud lielas asaras, bet pec tam nomierinas. Vienu dienu aizgaju atrak un iegaju lai paverot ka tad iet un ja, kamēr mammu neredzeja tikmer bija mierigs, bet tomēr mammaa mes esam mammas
Sarežģītā brīdī ir pienācis laiks bd -tiek gaidīts vēl viens mazulis un potenciāli bērns sāk justies atstumts.
Bloga autores gadījumā man šķiet bd gaitām pirmām kārtām nav gatava pati mamma - lai kā pati justos bērnam ir jāsajūt pārliecība no mammas ka bd ir labākais šobrīd šim bērnam. Bērni ir jūtīgi un jūt mammas noskaņojumu un neparliecinatibu. Šis ir pirmais ar ko jātiek galā. Viens no risinajumiem bernu uz bd ved tētis.
Otrs bērnam jau līdz bd bija jāiemācās ka mamma nav visu laiku blakus ir periodi kad mamma iet un nāk.
Tagad atliek pacietība. Pārliecība sevī.
Ja redz no majam dabut ara ir vislielaka problema, jo izejot vel stastu un runajamies ta lena gara ari aizejam pa 30min kaut gan darzins atrodas 10min gajiena. Esmu jau paris ritus ari raudajusi jo zel tak, saprotu ka javed ir, bet sirds tomēr sap, berns rauj visas drebes nost un mammojas un vel tas lielas asaras. Darzina kad pargerbjamies tad ari raud, bet gerbties laujas. Par gulesanu es vispar pat nedomaju, jo tas ir bezcerigi. Brivdienas ari gajam pirkt dazas lietinas bernudarzam stastiju ka tas darzinam, runajoties ari piekrit ka iesim uz darzinu, ka rit ari ies uz darzinu, bet tiklidz pienak bridis gerbties ta viss. Tapec saku visadus gadijumus esmu redzejusi un dzirdejusi, bet sadu ka man nevienu.
Ui, tas laikam normāli😀 MUms gluži tas pats. īstenībā gan pirmais bērns, gan arī Denīze pēc pāris dienām sāka protestēt pret dārziņu.Bet šobrīd mums ir pavisam traki. JO Denīzei ir 3,5 un viņa brīvdienās pārprasa vai iesim vienkārši ārā vai uz dārziņu.Jo uz dārziņu viņa neies.
šodien no mājas ārā dabūjām,jo pirmo vedām skolnieku,bet kad piebraucām pie dārziņa asaras. No grupiņas gāja prom ,neļāva noģērbt.Tētis atdeva no rokām audzinātājām.
Man protams ļoti skumiji,jo es ta it kā mājās palieku,bet stāstam viņai ka uz darbiņu.Jo mums ģimenes pieaugums uz oktobra vidu.
Parrunājot ar draudzenēm secinājums,ka viens no iemesliem noteikti ir tas ka ģimenē gaidāmas pārmaiņas. Beŗns jūt,bet viņš to vēl nespēj saprast. Un kaut kāda reakcija ir. Arī protams atkal pēc vasaras atsākt ir grūti.Es to visu saprotu,bet sirds sāp tā vai tā.
Mums mammām nav variantu,jācer ,ka pāries .Man cerība,ka šīs nedēļas laikā būs ok. šodien braukšu ar viņu nopirkt dārziņam penāli un deju čības,lai viņai kaut kas tiek,un ir sajūta,ka tas būs daŗziņā un varbūt stimuls doties uz turieni.