Bērnudārza dienasgrāmata: trešo dienu noslēdzam ar bučiņu auklītei

Kad vakarā pirms ceturtās dienas bērnudārzā Emītis aizmiga man padusē ieritinājusies, vēlējos padalīties ar šādu foto. Tieši tā viņa savu mazo rociņu turēja man plaukstā un laidās miedziņā. Ceturtā diena iesākās kā ierasts - mamma rosās vannasistabā, virtuvē, Emītis ar kājiņām tipina meklēt mammīti. Ar miegainām, bet tik smaidīgām ačelēm. Samīļo mammīti, stipri, stipri, aptinot savas kājiņas ap mammas vēderu un rociņas ap mammas kaklu tik stipri, ka brīžiem brīnos, kur tik maziņam cilvēciņam tik daudz spēka. Tad veicam savu jauno ikrīta rituālu uz podiņa, applaudējam un priecajamies, ka izdevies. Tad Emīlija atrada iepriekšējā vakara kočiņas, kuras tētis bija nopircis, tā nu brokastis viņai izpalika. Kurš gan vēlēsies putru, ja var dabūt končas? Es pat neierobežoju, ja vēlas, lai jau ēd, jo bērnudārzā tāpat brokastiņas vēl paēdīs. Tad runājamies par bērniem, dārziņu, par to, kā pucēsimies. "Mammai bikses, jaku, zābukus," tā Emīts stāsta rīta agrumā, īsi pirms pl. 7ņiem. Sev Emīlija izvēlējās pumpainās džinsenītes un spilgti oranžu adītu džemperīti. Sataisījām matus, šoreiz divus puļķīšus :) Bērnudārza skapītī mūs gaidīja Emīša mīļākās kleitiņas, tādēļ pārģerbjamās lietiņas vairs liekas neņēmām. Šorīt no mājas izbraucām vēlāk, jo lielais brālis uz skolu nebija jāved, viņš ciemojās iepriekšējā dienā pie sava labākā drauga Rīgā. Braucot uz bērnudārzu Emīlija bija ļoti labā garastavoklī, smaidīja, pļāpāja. Arī piebraucot pie paša dārziņa, viņa bija priecīga. Lielā māsa šorīt nāca mums līdzi grupiņā. Emītis pati spieda zvana podziņu un gaidīja, kad durvis atvērsies. Sagaidīja mūs ģērbtuvē jau audzinātāja, lai aprunātos par niansēm, ko labāk, ko ērtāk. Emīlija sāka uzvilkt lūpu un raudāt, tad lielā māsa veiksmīgi izgāja no situācijas un teica:"Emīti, redz, kur kaimiņiene, redzi, viņa neraud, paskaties, kas viņai rociņā?" Tad Emīlija pievērsa uzmanību, kas mazajai draudzenītei rokās un redzēja, ka viņa nemaz neraud. Un niķis bija pargājis. Uzvilkām mūsu smukumkleitiņu, to, kas griežās, Emīlijas mīļāko, bet audzinātāja teica, lai šo kleitiņu vedot mājās, jo ar to ir ļoti neērti viņu uzlikt uz podiņa. Tad nu sāku vilkt nost, lai uzvilktu ko citu, bet tad mazā dāma sacēla tādu traci... tā riktīgi, ar kājām pa zemi un bļaušanu. Audzinātāja teica:"Lai jau paliek, es viņai pēc tam pārvilkšu." Kad kleitiņa tomēr palika, Emīlija nomierinājās un, labprāt, iegāja grupiņā, pat mammai attā nepasakot. Bija tāds sirdmiers, ka viņa neraudāja, vienīgais - pietrūka atvadu bučiņas. Tētis viņai pakaļ bija nedaudz pēc četriem un meitiņa esot bijusi ļoti omulīga, priecīga. Audzinātāja teikusi, ka ēdusi ļoti labi, bijusi jau mierīgāka, nekā iepriekšējās dienas. Un pats skaistākais šajā dienā - viņa jau ejot projām, atgriezusies atpakaļ un aizskrējusi pie auklītes iedot buču un samīļoties. Auklīte bijusi tik pārsteigta, ka tik maziņa un tik ātri ir iemīļojusi... Tik mīļi... Šovakar mājās biju vēlu, īsi pirms pusnakts un vakariņas, vakara jautrošanās bija tēta pārziņā. Atbraucot iedevu buču un pati devos pie miera, viņa tik saldi čučēja ar tēti lielajā gultā, ieritinājusies lielajā pakavā, kā maziņš bebītis mammas puncītī. Nolēmu šos abus gulētāju netraucēt, tādēļ ar mazajiem kaķēniem ieritinājos viesistabas dīvānā, gaidot mūsu pirmo bērnudārza piektdienu.