Ķermeņa masāža
29.04 12:00-18:00
Izpārdots
Lauris (2g7m) atkal devies ciemos pie vecvecākiem uz laukiem atpūsties no mammas un tēta. Ciemos viņam patīk braukt, atvadīšanās bez asarām - parādot attā un mammai ar tēti iedodod bučas.
Tad nu Lauris pirms aizbraukšanas pie vecvecākiem nebija pierunājams gulēt savā gultā, kur no vēl citā istabā. Tāpēc katru vakaru jau zināju, ka mazais ieritināsies man blakus.
Bet tagad aizbraucot pie vevecākiem pagājusi jau nedēļa guļ atsevišķā istabā lielajā gultā un bez celšanās ap 5 prasīt padzerties kā tas noteik mājās.
Tagad nesaprotu, kas ir tas kāpēc mazais mājās grib gulēt man blakus nevis savā gultā? Varbūt vienkārši nepatīk tas, ka ir mazā gulta? Varbūt tam ir psiholoģisks iemesls?
Kāda ir Jūsu pieredze šajā jautājumā?
Vai tas nozīmē, ka mazais saprot, ka ir pieteikami liels, lai gulētu savā istabā?
Es vienkārši iekšēji jutu - tas brīdis ir klāt. Smieklīgi, bet fakts. Bija doma par pieradināšanu gaidāmajā vasarā, bet, kā jau tas līdz šim allaž gadījies ar mūsu bērnu, viņš pats parādīja "īsto brīdi", kas nesaskanēja ar mūsu plāniem 😀