Vai laba mamma ir tā, kas savu mazuli baro ar krūti?

Protams, katra mamma, kas rūpējas par sava mazuļa veselību, grūtniecības laikā ir pārliecināta, ka zīdīs savu bērnu cik vien ilgi iespējams, un ka nav nekā labāka mazulim par mammas pienu. Tomēr reizēm, kad bērniņš nācis pasaulē, viss var izskatīties pavisam citādāk. Iespējams, ka mammai ir psiholoģiski nepārvarami būt tik ļoti emocionāli un fiziski tuvās attiecībās ar kādu, lai arī tas ir viņas pašas bērniņš.

Diemžēl ne vienmēr cilvēki, kas šādai mammai ir blakus, spēj viņu viņas grūtībās iedrošināt un atbalstīt, nevis pārmest, jo laba mamma nav tikai tā, kura zīda savu mazuli pati. Reizēm iestrēgstot pašpārmetumos un sliktā sajūtā par sevi, sieviete ne tikai netiek pāri savām zīdīšanas grūtībām, bet vēl iedzīvojas citās.

Mūsdienās gandrīz katrai jaunajai mammai ir zināms, cik būtisks mazuļa fiziskās veselības nodrošināšanā ir viņas piens – tas pasargā no infekcijām, alerģijām, ir mazuļa puncim vieglāk pārstrādājams, kā arī tas sava sastāva ziņā ir unikāls ar to, ka precīzi atbilst bērna vajadzībām attiecīgajā vecumā. Tomēr visas šīs lieliskās priekšrocības ir tikai daļa no iemesliem, kāpēc zīdaiņa attīstībā tik būtiska ir ēšana no mammas krūts, jo paralēli izsalkuma un slāpju remdēšanai, mazulis ēdot saņem arī nepieciešamo siltumu, aizsardzību, drošības sajūtu un apmierinājumu, pie tam ne tikai par pieēsto punci, bet arī par to, cik mīlēts un pieņemts jūtas šai intīmajā komunikācijas brīdī. Un ēšana no mammas krūts bērnam vispirms nozīmē vienu no pirmajām komunikācijas formām – ēdot viņš mācās saprast otru, atpazīt mammas mīmikas izpausmes, kā tās mainās, jo lielu laiku (jaundzimušam bērnam tie pat ir 80% no nomoda laika) pavada skatoties mammai sejā.

Mammas fiziskā un emocionālā klātbūtne, kas sākotnēji visspilgtāk izpaužas tieši bērna zīdīšanas laikā, bērnam sniedz vērtību, kas ietekmēs visu viņa turpmāko dzīvi, turpmākās attiecības, viņa sasniegumus un pašvērtējumu – drošības sajūtu. Ja mamma bērna vajadzības pamana, atpazīst un izprot, kā arī pietiekami laicīgi apmierina, bērns izveido uzticēšanos mammai, ko vēlāk vispārina arī uz citām attiecībām un dzīves jomām. Pat dažādas grūtības, kas neizbēgami mēdz piemeklēt katru no mums, cilvēks, kurš kā bēbis attīstījis spēju uzticēties citiem un pasaulei, risinās drošāk un pārliecinošāk.

Visbiežāk gan šīs emocionālās grūtības paslēpjas aiz fiziskām („Man nav/nebija pietiekami daudz piena!” vai līdzīgām), jo sievietei pašai un kur nu vēl sabiedrībai šobrīd joprojām ir grūti akceptēt citus, iespējams vēl daudz sarežģītāk pārvaramus iemeslus. Tie varētu būt kāda iepriekš pārciesta vardarbība, īpaši seksuāla vardarbība, tās varētu būt ļoti sarežģītas attiecības jaunajai mammai ar viņas mammu, vai ļoti negatīva tuvu attiecību pieredze pašai agrīnā vecumā, ko iespējams apzināti sieviete vairs pat nespēj atcerēties, tās var būt bailes, sāpes, nedrošība, sēras (varbūt par iepriekš zaudētu bērniņu vai grūtniecību), kas apgrūtina sievietei zīdīšanu. Lai kas būtu cēlonis, viennozīmīgi ir, ka sieviete drīkst justies arī tā kā jūtas, un pārmetumu vietā viņa ir pelnījusi sapratni, atbalstu un iedrošinājumu, kā arī palīdzību.

Apzinoties to, ka zīdīšana pirmkārt nodrošina mīlestības pilnu attiecību veidošanos mammai ar bērnu, spiest sievieti darīt to, ko viņa emocionāli nav gatava darīt, ir bezjēdzīgi un rada tieši pretējo efektu. Esmu pārliecināta, ka pat tās sievietes, kas it kā vēsi paziņo, ka bērnu nezīdīs, jo tas sabojās viņai krūšu izskatu, patiesībā iekšēji pārdzīvo ļoti lielu nedrošību un bailes no intīmi tuvām attiecībām, ko nozīmē zīdīšana, jo ir saskārušās ar ļoti negatīvu attiecību pieredzi, ko attiecības ar zīdaini īpaši saasina, tāpēc vieglāk šķiet norobežoties un no tik tuvām attiecībām atteikties.

Reizēm sievietēm, kas piedzīvo zīdīšanas grūtības un kas tikai retos gadījumos ir tikai un vienīgi fiziskas, pietiek ar saprotošu un iejūtīgu attieksmi un sarunu. Tādu, kas nespiež un negrib pārliecināt par katru cenu, bet akceptē sievietes sajūtas un ļauj viņai izvēlēties.

Tomēr palīdzībai būtu jābūt pieejamai, kā arī sapratnei, ka reizēm nepieciešama ilgstošāka psihoterapija, kuras rezultātus iespējams vairs tik uzskatāmi nepiedzīvos šis bērniņš, bet varbūt ar nākamo viss jau sievietei var izskatīties savādāk un priecīgāk, jo attiecībām zīdīšanas laikā būtu jābūt abpusēji patīkamām un pozitīvas sajūtas, kā arī apmierinājumu sniedzošām. Tieši šis apmierinājums, ko sieviete var izjust, palīdzēs viņai vieglāk pārvarēt sāpes un nogurumu, kā to paredzējusi daba.

Informācija par nodarbībām māmiņām ar mazuļiem no 6 nedēļu līdz gada vecumam, psihologa konsultācijām un psihoterapiju www.lina.lv

Foto: Anrijs Požarskis