USG pirmais skrīnings un kāzas tomēr notiek!!

Beidzot bija pienākusi tā diena, kad varēja redzēt mazo cilvēkbērnu… Tā tika ar lielu nepacietību gaidīta, jo tik ļoti gribējās redzēt mazo, zināt, ka viņam viss labi.

Tā kā par šo apmeklējumu zināja arī mans līgavainis, tad arī viņš bija ieradies. Visus strīdus biju aizmirsusi, jo pats galvenais tanī brīdī jau bija mazais. 

Viņš gan pastāstīja jaunumus, ko uzzinājis bija no dzimtsarakstu nodaļas par uzvārda maiņu. Izrādās, ja precas baznīcā, tad uzvārdu var domāt gandrīz līdz pēdējai dienai, tas nav par vēlu. Tas tāpēc, ka iesniegumu sūta tikai vēlāk pēc ceremonijas kādos uzvārdos laulātie tagad paliek. Pēc kāzām uzvārdu tik viegli vairs mainīt nevar, jābūt noteiktiem iemesliem. Līdz ar to viņš pēc kāzām nevarētu pats sev vairs nomainīt uzvārdu.

Tā vārds pa vārdam un pamazām sapratām, ka pats galvenais ir ģimene un var arī citu risinājumu atrast. Tad nonācām pie kopīga risinājuma, ka viss notiek – kāzas būs. Uzvārdi – katram paliek savi, vismaz nebūs problēmas ar pasu mainīšanu un citām lietām. Bērnam es piekritu (šoreiz gan) viņa mammas variantam, ka paliek mans uzvārds. Līdz ar to kaut līgavainim ir tas dzimtas uzvārds (viņa mammas nevis tēva), kas pēc viņas domām ir ar zelta burtiem jāraksta, tomēr citās paaudzēs tas vairs nebūs (bērnam gribēja manu uzvārdu, nevis savu).   

Tā nemanot, bijām nonākuši līdz vajadzīgajam kabinetam. Tur bija jau viena māmiņa ar savu draudzeni un vēl viena cita, kura jau uzreiz iegāja iekšā kabinetā. Mazliet sākās greizsirdība un neziņa, jo otrai māmiņai bija jau liels vēders un drīz tika plānotas dzemdības. Viņa kutināja vēderu, lai mazais vairāk spārdītu. Varēja dažas kustības pat caur drēbēm manīt.

 {smallpic:1}

Man vēderiņš bija vēl mazs. Nekādas kustības pēc pasūtījuma nebija. Nemaz nezināju vai viss kārtībā ar mazo. Satraukums, nemiers… Nezinu ko tajā brīdī domāja līgavainis, jo no mūsu puses bija klusums. Vairs nevarēju es pat mierīgi nosēdēt, gribējās ātrāk zināt, vai viss kārtībā. Un ka nepārdzīvošu, ja būs pretējais..

Pretī sēdošā māmiņa ar draudzeni runājās, ka ir ierakstījusi diskā jau mazuļa kustības no 4D USG… Kā svinēs mazuļa piedzimšanu… Bet es sēžu un uztraucos vai viss kārtībā, mazā kustības vienalga kā sasprindzini vēdera nervu galus, nevaru sajust…Sirds liekas tūlīt pa muti izleks laukā…

Māmiņu sauc iekšā māsiņa. Viņas draudzene piesakās nākt arī līdzi kā otrā māte (tā viņa jokojot teica). Viņu vietā atnāca citas divas sievietes bez manāmiem punciem, klusas, kas arī pierakstījušās uz USG. Varēju mazliet nomierināties.

Beidzot iesauca arī mani kabinetā, pasakot, ka vīrs arī var nākt līdzi. Tūlīt viss būs skaidrs par mazo.

 {pic:2}

Sākumā mani skatīja rezidente, jo visām viņas darbībām sekoja ārste, pasakot, kas un kur jāmeklē, kā jāmēra. Tikmēr mēs mazo varējām redzēt uz viena cita ekrāna pretī mums – dzīvs ir, daudz lielāks paaugies. Uzmanīgi klausos, ko runā ārste ar rezidenti. Nekas traks it kā nav.

Tuk-tuk, tuk-tuk, tuk-tuk… Tā skanēja mazā sirsniņa. Dzirdēju, ka līgavainis sarosās, arī viņam tas bija emocionāls brīdis. Mazuļa sirdspukstu skaņās varētu klausīties liekas visu dienu…

Rezidente ar ārsti apmainījās vietās un sāka tagad mums stāstīt visu ko redz, un skatīties labāku bildīti, lai uztaisītu. Mazais atradās tādā kā šūpuļtīklā (tādu pozu ieņēmis), vienu roku aizlicis aiz galvas un otru pielicis pie zoda. Uz rokām un kājiņām varēja saskaitīt piecus pirkstiņus. Vienu brīdi aktīvi ēda augļūdeņus un centās apmest kūleni. Tā kā USG beigās atradās ar kājām uz augšu un galvu uz leju. Mazais jau bija 17 nedēļas un 2 dienas vecs. Dzimumu gan neuzzinājām, bet tas arī nav galvenais… toties smuka bildīte gan mums ir. Abi divi bijām laimīgi un staigājām visu dienu kā saulītes…

Tā kā tas ir skrīnings, tad nākošā dienā bija vēl jānodod asins analīzes, lai pārbaudītu ģenētiskos riskus. Vēlāk saņēmu atbildi, riski ir mazi, tā kā viss kārtībā. Arī vecāki tika informēti, ka kāzas tomēr notiek un viņi pēc tām nekādi iejaukties vairs nevarēs. Dzīvosim atsevišķi no vecākiem un pats galvenais, lai mazam viss ir labi!