Tēta jaunības kopija

Liliānas tētis Sergejs Cvetkovs.

{pic:1}

Mans tētis ir vislabākais, vismīļākais, visgudrākais, vispacietīgākais, vis... (...)

Īsumā par mani – esmu gadu veca meitenīte, Liliāna. Saviem vecākiem pieteicos Ziemassvētku laikā. Kamēr es māmiņas puncī augu, dzirdēju dažādas balsis un skaņas. Tas viss man bija tik svešs. Bija reize, kad es pēkšņi dzirdēju jocīgu un man pavisam svešu skaņu – tajā reizē es mammai pirmoreiz  iedunkāju (māmiņa toreiz bija aizgājusi uz baznīcu). Pie māmiņas balss es jau biju pieradusi, bet bija arī kāda balss, kura ļoti bieži ar mani sarunājās, glaudīja mammas punci un es vienmēr uz šo pieskārienu atbildēju tā, ka māmiņas puncis šūpojās. Kad es piedzimu, tētis pirmais mani ieraudzīja. Bet mani nez kāpēc aiznesa prom no vecākiem, ielika stikla gultiņā, pieslēdza kaut kādus aparātus un es aizmigu. Bieži jutu tēta klātbūtni.

Pamodos pavisam svešā telpā, blakus māmiņas gultai – izrādās bija pagājušas jau nepilnas 3 nedēļas. Ēst pati es nepratu, tāpēc man pie deguna bija pielikta caurspīdīga caurulīte – ja vien kāds zinātu, kā man tā traucēja! Lai arī es biju pavisam maza, bet man pietika spēka to izraut. Kopš tās dienas es mācījos ēst pati. No slimnīcas mūs veda tētis ar savu mašīnu – viņš bija ļoti pacenties šim notikumam un pie mašīnas bija pielicis rozā un baltus balonus. Mani uz turieni nesa kā vislielāko dārgumu.

Gāja laiks, bet es tomēr neesmu kā visi mana vecuma bērniņi. Es daudz lēnāk attīstos, es daudzas lietas nevaru izdarīt, nevaru pati mantiņu dabūt, pati kaut kur aizrāpot vai aiziet. Es visu saprotu, bet daudz ko nevaru izdarīt. Kad tētis pārnāk no darba, es smaidu un mēģinu viņam kaut ko pateikt, vēlos pastāstīt, kā mums ar māmiņu diena pagāja. Tētim sasveicinoties un atvadoties mēģinu buču dot – ir reizes, kad viņš nav tajā dienā noskuvies, bet es to vēl nesaprotu, dodu buču un.... nepatikā seju aizgriežu prom. Visu dienu pa māju dzīvojos ar mammu, viņa izdara svarīgākos mājas darbus un tad vingrina mani. Katru dienu. Vairākas reizes dienā. Jau gadu no vietas. Atnāk tētis, tad viņš ķeras pie vingrināšanas darbiem, kuri prasa vairāk spēka un māmiņa to nevar izdarīt. Arī viņš tos veic vairākas reizes. Taču es nekad neraudu. Esmu pieradusi un man patīk.

Kad atnāk ārste mani ik nedēļu vingrināt, tētis vienmēr viņai apjautājas, kā man iet. Es tagad mācos stāvēt – tētis mani tur, lai es negāžos uz sāniem. Mācos saprast, kā iet – tētis mani aiz rociņām tur. Vienreiz jau man sanāca paiet gabaliņu – tētis bija pārlaimīgs. Naktīs tētis ceļas mani pagriezt uz sāniem vai uz punča, jo es to nevaru izdarīt. Viņš nekad uz manis nedusmojas, naktīs mani mierina, ja kāds slikts sapnītis. Māmiņa pa dienu nogurst un naktīs guļ ciešā miegā. Kad biju maziņa, aizmigu tikai tētim uz punča. Jā, esmu tēta meitiņa. Kā ome smejas – esmu tēta jaunības dienu kopija:) Nomainīt autiņus vai novannot mani tētim nekad nav bijis problēmu.

Vēl man patīk, kad tētis man velta savus smaidus un jocīgās sejas grimases – es vienmēr smaidu. Kad viņš mani met gaisā, es spiedzu no prieka. Jā, esmu atšķirīga no citiem bērniem, bet es visu saprotu un esmu laimīga. Varbūt pat laimīgāka par kādu citu bērniņu, kuram ir dārgas mantas un visas iespējas dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Arī man būs tāda iespēja, jo man ir vismīļākais un vispacietīgākais tētis un mamma. Un viņi darīs visu manis dēļ.