Tagad es gulēšu pats!

Lasot dažādus māmiņu bēdīgos stāstus, cik grūti mazuli pirmajā dzīves gadā nolikt gulēt, nolēmu pastāstīt, kā ir gājis mums.

Pirmajā mēnesī pēc bērniņa ienākšanas mūsu ģimenē es biju vienlaicīgi nobijusies un lidinājos virs zemes. Viss šķita tik viegli, lai gan apzinājos, ka neko nesaprotu no bērna aprūpes. Bērns gulēja labi, pat pārāk labi, salīdzinot ar to, kā es to biju iztēlojusies. Pirms dzemdībām manā prātā bija ainiņas, kā pēc bērna ierašanās naktīs stundām ilgi nēsāšu viņu rokās, bet viņš visu laiku raudās. Bet nekā no tā nebija! Biju tiešām pārsteigta, šī mēneša laikā radās pārliecība, ka tā būs vienmēr, BET…

Pienāca bērniņa otrais dzīves mēnesis un viņam vairs lāgā nepatika dienas laikā aizmigt savā gultiņā. Neaizmiga arī, kad tika aijāts uz rokām. Apmēram pusē gadījumu aizmiga pie krūts, bet, nolikts gultiņā, modās. Tajā laikā (un patiesībā arī laikā pēc tam) klusībā apskaudu mammas, kuru bērniņi iemiga pie krūts vai ieaijāti uz rokām. Pagāja pāris dienas līdz sapratu, ka mazais pa dienu vēlas gulēt tieši man uz krūtīm.

Sākumā tas pat nebija grūti, taču pēc pāris mēnešiem mazais kļuva arvien smagāks un garāks, vairs īsti nederēja man uz vēdera, mugura sāka likt manīt, ka nekas pārlieku viegls tas nav. Rezultātā no 4(ar astīti) mēnešu vecuma katru dienu uz 3.stāvu augšā – lejā nēsājām ratus, jo tikai tur dienas laikā bija iespējams nolikt bērnu gulēt. Lai kā mazais bija noguris, lai kā raudāja, bet nekad neaizmiga ielikts gultiņā. Tā tas ilga līdz 9 mēnešu vecumam, kad izauga no ratu kulbas un vairs īsti nebija izvēles kā vienīgi likšana gultiņā. Laikam bērns bija paaudzies, jo jau otrajā gulēšanas reizē, kad tika likts gultiņā, iemiga un sāka tur gulēt. Līdz ar to diendusu problēma šķita atrisināta.

Kā mums gāja naktīs? Sākotnēji šķita, ka miegs ir tikai dienas problēma, jo uz nakts miedziņu viss notika vienkārši – paēda pupu, ieliku gultiņā un tad bērniņš aizmiga, retu reizi minūtes 15 paspārdoties, parunājoties. Un tad pienāca 5 mēnešu vecums, kad viņš naktī sāka mosties ik pa 40 minūtēm. Arī gulētiešana sāka aizņemt ļoti ilgu laiku – sākot ar 40 minūtēm līdz pat pusotrai stundai. Tā kā neatbalstīju bērna raudināšanu, lai tikai panāktu, ka viņš prot pats aizmigt gultiņā, visu aizmigšanas laiku pavadīju viņam blakus. Nestāstīšu, cik grūts bija šis laiks, jo mans mērķis ir pastāstīt turpmāko.

Apmēram ap gada vecumu bērns atsāka diendusai aizmigt pie krūts, bet uz nakti jau bija ierasts, ka 40 minūtes tiek aizvadītas, vērojot viņa „dančus” pa gultiņu. Naktīs sāka gulēt 2-3h no vietas, kas man likās tik nereāls sapnis, jo nu spēju tik ilgi naktī pagulēt. Līdz 1 gada un 3 mēnešu vecumam naktīs 2x ēda krūti. Patiesībā līdz 1 gada vecumam ēda krūti tik vienreiz, pulksten 6, bet kādus mēnešus 5 līdz šim gada vecumam tika lietots arī knupis, tas pupu naktī aizvietoja. Kad tas tika „noņemts”, pupošanās skaits naktīs dubultojās.

Pienāca pusotra gada vecums. Un te pēkšņi bērns sāka izgulēt visu nakti bez mošanās. Ne simtprocentīgi visas naktis, bet nu jau tās naktis, kad modās un raudāja, bija tik retas, ka es pat vairs nemanīju. Protams, gulētiešana vakaros mums tāpat bija šad tad īsāks, šad tad ilgāks process, bet tas bija tik ierasti, ka uzmanību vairs nepievērsu.

Līdz vienu dienu uz diendusu notika TAS – liekot bērnu gulēt, viņš mani sūtīja ārā no istabas, informējot, ka migšot PATS. Bērns bija sasniedzis 1 gada un 9 mēnešu vecumu, un es sagaidīju, ka mana līdzdalība viņa aizmigšanā vairs nav nepieciešama. Vai tad tas bija ilgi jāgaida? Šī brīža izjūtas pavisam noteikti pārņem un stipri padzēš tās atmiņas, kurās es lieku bērnu gulēt ilgi, kad nemaz neizskatās, ka tuvākās stundas laikā viņš varētu aizmigt, neskatoties, ka acis ir jau līdz pusei aizlipušas ciet. Tā diena agrāk vai vēlāk pienāk, tikai jāmāk pacietīgi sagaidīt un nevainot bērnu, bet gan palīdzēt viņam, jo tādēļ mēs esam šai pasaulē – lai palīdzētu viņam tajā iemācīties dzīvot!

Tagad mūsu gulētiešana noris šādi - ielieku bērnu gultiņā, nodziedu vienu, reizēm divas, trīs dziesmiņas atkarībā, kā bērns vēlas, pēc katras dziesmas jautāju, vai varu iet, ja viņš piekrīt, eju ārā no istabas, aizveru durvis un pat nezinu, cik ilgā laikā viņš aizmieg. Protams, paklausos, vai vēl runājās vai ir kluss, lai aizietu apsegt, bet iet istabā, lai mierinātu, nav nepieciešamības.

Foto: flickr.com