Sveicam jauno blogotāju- māmiņu Lieni ar niku "Mņurrr", kura gaida bērniņu!

Kā pieteicās mūsu mazais brīnums…

Es esmu 25 gadus jauna topošā māmiņa un gaidu savu pirmo mazuli. Ar draugu esam pazīsami jau gadu un vasarā viņš mani bildināja. Tas bija emocionāli bagāts mirklis skaistā vietā, kad likās, ka esam kādu sprīdi virs zemes. Pēc neilga laika nolēmām laulāties baznīcā un noteicām datumu – 2010. gada jūnijā. Pirms tam tikai abiem jāiziet iesvētības jeb alfa kursi, jo esam tikai kristīti. Pie bērniem domājām ‘piestrādāt’ pēc Valentīndienas.

{smallpic:1}

Ar septembri sākām iet alfa kursos baznīcā, kurā gribam vēlāk laulāties. Alfa kursi notika katru trešdienu draudzes namā pie vakariņu galda ar diskusijām, dziesmām, lūgšanām, jokiem un svētdienās dievkalpojums.

Bet ne vienmēr notiek viss tā, kā iecerēts!

Septembra beigās es pēkšņi saslimu. Darba konferences laikā bieži skraidīju uz tualeti. Bija jau liels kauns atgriezties zālē, ja nu atkal vajag.  Tad ievēroju, ka urīnā ir asinis un citu reizi tikai asins piles. Nobijos ne pa jokam, un tanī pašā dienā devos pie ārsta.  Diagnoze bija akūts urīnpūšļa iekaisums – cistīts. Bieži tad ir arī lielas sāpes vēdera apvidū, kuras man gan nebija. Tika iedota slimības lapa un izrakstītas antibiotikas, no kurām ļoti ātri palika labāk. Antibiotikas bija jālieto 10 dienas trīs reizes dienā. Jau nopriecājos, ka viss kārtībā un nebija jāiet uz slimnīcu. Bet... Pēdējās dienās vakarā parādījās sarkani plankumi ar pacēlumu virs ādas. Sākumā gurnu rajonā, tad pie padusēm, pie elkoņiem un citās vietās. Šausmīga nieze un gribējās pat ar smilšpapīru norīvēties, cik neciešami. Ar grūtībām aizmigu. Nākošās dienas rītā bija glābiņš – antihistamīna zāles (pretalerģiju). Iepriekš jau ir bijusi pret medikamentiem alerģija tā ka zināju kā labāk lietot un kuras. Trīs dienās viss bija kārtībā. Tikai atkal biju saaukstējusies un tā ka drīzumā jau uz darbu jāiet, ārstējos ar pulverīšu karstajiem dzērieniem. Darbā iegrimu darbos un jutos jau vesela un diezgan labi.

Piemeklēja nākamā problēma  - sāka aizkavēties mēnešreizes. Iemesli jau arī varēja būt dažādi. Parasti šīs dienas sākas man ļoti nepatīkami, ar lielām sāpēm, sliktu dūšu un citām nepatikšanām. Tā kā vēlējos uzzināt aizkavēšanās iemeslu, tad abi nolēmām doties uz Gulbja laboratoriju noteikt HCG (b-horiongonadotropīna hormonu). Izvēlējāmies arī saņemt rezultātu kā īsziņu uz mobīlo telefonu.

Tanī dienā bija alfa kursi. Sēdējām visi pie lielā galda, mācītājs runāja, cik liels brīnums ir bērna piedzimšana un sievietei mazuļa nēsāšana zem krūts. Paši bijām ļoti uzvilkti un te pēkšņi – novibrēja mans mobīlais telefons. Bija atnākusi īsziņa no Gulbja laboratorijas.

Mazliet slepus no citiem, centos apskatīties – HCG 2122. Mazlietiņ šoks, kā tas iespējams!

Auglīgās dienas bija slimošanas vidū, un apaugļošanās varēja notikt vai nu pirms slimošanas vai ar izsitumu periodā. Draugs arī pabiksta man sānu, grib zināt esmu stāvoklī vai nē. Es neko nevaru pateikt. Paliek jau tumšs gar acīm, un liekas pēkšņi visi grūtniecības simtomi – slikta dūša, vajadzība pēc svaiga gaisa. Vairs neko nedzirdēju, ko stāstīja mācītājs. Biju tādā kā transa stāvoklī.

Ejot mājās, parādīju draugam īsziņu. Viņš saprata, ka visticamāk, tas nozīmē, ka esmu gaidībās. Mani tad visvairāk uztrauca, kā mazo varēja ietekmēt antibiotikas un citas zāles. Jocīgi, bet rezultāts uz e-pastu atnāca tikai pēc divām stundām pēc īsziņas. Tajā vakarā vēlu aizgājām gulēt, ilgi runājām kas un kā tagad būs, mazulim būtu jāpiedzimst jūnijā vai jūlijā – kā būs ar kāzām. Kur dzīvosim, jo bija doma pārvākties uz ārzemēm.

Nākošā dienā sazinājos ar savu ginekoloģi. Mani pierakstīja uz pirmo vizīti pēc trīs nedēļām, kad var stāties arī uzskaitē. Pateica, ka manis lietotās antibiotikas var lietot arī grūtnieces (lietošanas instrukcijā gan tas nebija minēts) un nedaudz nomierināja. Varēju sākt lietot grūtnieču vitamīnus, kur ir arī folskābe. Folskābe nepieciešama nervu caurulītes attīstībai, ļoti svarīga īpaši 1. trimestrī. 

Centos sekot līdzi savām izjūtām. Jutos gandrīz ideāli. Diemžēl ne uz ilgu laiku. Vienu svētdienu pamanīju brūnganus izdalījumus. Nākošā dienā arī tādi bija. Nedaudz sāku uztraukties. Uzrakstiju īsziņu ginekoloģei, vai man būtu jāceļ panika vai nē par šo simptomu. Izrādās ir sākusies asiņošana un bija nepieciešams iet uz ārkārtas USG. Vakarā gan brūnganie izdalījumi beidzās.

{pic:2}

Nākošā dienā nobijusies devos uz USG. Tā bija vaginālā USG un pirmais ko pateica – jā, redzu, jūs esat grūtniece. Tad vairāk pārņēma sajūtas, viss notiek pa īstam, manī ir radusies dzīvība.

Otrs, ko ārste pateica – bērniņš ir dzīvs, ir jau redzama sirsniņa un dzirdēju arī viņa sirdspukstus. Es biju laimīga, mazais ir dzīvs. Uzzināju, ka auglis atbilst 6+4 grūtniecības nedēļai. Mana ginekoloģe ieteica lietot asiņošanas profilaksei progesteronu līdz 20. nedēļai.

Beidzot pienāca laiks vizītei pie ginekoloģes. Izmeklēja, veica nepieciešamās pārbaudes, iztaujāja par veselību, iedeva māmiņas pasi (būšu māmiņa!!!) un nosūtīja uz analīzēm. Tik daudz stobriņu Gulbja laboratorijā vienā reizē man netika ņemti – saskaitīju piecus. Viss bija kārtībā un tiešām es zem krūts nēsāju mazulīti – mazu dzīvību, kas ir īsts brīnums.

Mņurrr