Sievietes un mamuti

Māmiņa Ērika Rudaša, kura viena audzina meitiņu, dalās pārdomās par to, kā tas ir - būt gan mammas, gan tēta vietā.

Šodien pārdzīvoju pamatīgu personības krīzi- pilnmēness laikam. Šķiet, ka visos kreditoros pamodies zvērs- uzkrita man kā kašķis, un ar kašķi, kā zināms, jākasās.

Bankas parādpiedzinēji ar katru dienu izdomā jaunus augošus procentus, kuru izcelsmi paši vairs nespēj izskaidrot. Šādā rīta telefonstrīdā pa vidu gadījās mana pekause, kurai tieši tajā brīdī vajadzēja no galda tukšu krūzi, un es, nervozā māte, uzbļāvu- nomierinies! Sekoja puņķu un asaru plūdi.

{pic:1}

Rezultātā es bēgu no bērna riņķiem pa dārzu, strīdos klausulē ar kreditoriem, bet man pakaļ histēriski brēkdams tenterē bērns. Neizturēju un uzsprāgu: puisim klausules otrā galā uzkliedzu, lai sūdz mani tiesā- jo man vienkārši nav šobrīd naudas, ko maksāt par izdomātiem procentiem, un vēlreiz uzkliedzu mazajai… Nākamajā mirklī mana sirds salūza, skatoties uz elsojošo bērnu. Ienesu meitu istabā, cieši apskāvu un vienkārši izraudājos, līdz viņa aizmiga.

Zinu, ka tagad vairākas dienas sevi šaustīšu- esmu slikta māte. Nesavaldība, ātra aizsvilšanās un domāšana PĒC rīcības ir mani rakstura defekti, ar kuriem mazā kopš nākšanas pasaulē liek man strādāt, tomēr izmisums un bezspēcība brīžiem ņem virsroku. Bieži vien šādām situācijām par pamatu ir dzīves likumsakarības jeb zakon podlasti- līst tieši tad, kad kaut kur jāiet, kredīts izbeidzas mirkli pirms ļoti svarīga zvana un arī parādpiedzinēji zvana visi vienā dienā, pie tam visi pieci uzskata, ka no 38Ls/mēnesī ienākumiem 30Ls taču varu maksāt!

Gāju pie kaimiņienes izkratīt sirdi, un viņa stāstīja, ka šobrīd neko lieku vairs neatļaujoties, jo vīrs maksā visus kredītus un rēķinus, kamēr es viena kurinu savu pavardu un eju ķert mamutus. Kā pietrūkst tā otra cilvēka blakus, kurš vakarā atbrauks mājās ar RIMI salātiņiem, samīļos maziņo un teiks- mīļā, es samaksāju rēķinus! Liekas, ka dzīve ir netaisna, ka pasaule man kaut ko ir parādā, lai gan patiesībā viņa jau bija tad, kad es šeit ierados.

Kā gribas sevi žēlot vai kādu, kurš pažēlo mani, bet ar to ir kā ar raudošiem vīriešiem- nedrīkst, nav vaļas raudāt, pienākumi sauc! Un tad noslauki asaras, celies, ej un dari tālāk. Bet visvairāk jau sāp sirds par maziņo- mamma nepārtrauktā stresā, nervoza, aizņemta, neizgulējusies. Un tā dienu no dienas.

Būvējam kopā klučus, bet domās esmu bankā, vizītē pie tā onkuļa, kuram vajag mūsu naudiņu- un atkal iegruzos, atstāju Evelīnu vienu ar klučiem, kaut kur eju, kaut ko daru… Jūtos kā apburtā lokā- esmu satraukusies un satraucu bērnu, un pati turpinu uzvilkties par meitas niķīšiem, lai gan pati lieliski zinu, no kurienes tie radušies. Un tad es neizturu, virsroku ņem bezspēks, dusmas un izmisums, un es vienkārši kliedzu- arī uz bērnu. Un pēc tam tikpat izmisīgi lūdzu viņai piedošanu un šaustu sevi.

Es zinu, ka reiz pienāks tā diena, kad mazā man teiks: „Zini, ko es tev teikšu, kad tu man nākamreiz teiksi- piedod? Es tev teikšu, ka nepiedošu!” Viss, apturiet! Es gribu izkāpt!!

Pilnīga un vaļsirdīga paļaušanās, pēdēja mata nodošana Augstākā rokās ir tas, kas mani velk cauri šiem dzīves līkločiem un grūtībām. Es skaidri zinu, ka Viņš nes mūs abas uz savām rokām- ne par velti Boss ir atsūtījis man pašu jaukāko, skaistāko un mīļāko no saviem eņģelīšiem. Un tad, kad to atkal un atkal sev atgādinu, kļūst vieglāk..