Sapnis

Vakarnakt man bija sapnis- viens no tiem, par kuru varētu teikt: tā negribējās pamosties!

{pic:1}

Scenārijs tāds pavisam vienkāršs, ikdienišķš: ir ķipa kādi septiņdesmitie gadi, mēs ar vienu draudzeni esam Liepājā, pie jūras. Jūra tur tāda ar mežonīgu krastu- smiltis jaucas ar akmeņiem, pavīdēja kaut kāda mini kraujiņa, tāda līdz ceļgaliem. Un pie jūras tāda paročka- džeks, nu jauns puisis studenta vecumā ar tam laikam raksturīgo  mikrafongalvu, sapogātu raibu kreklu un džinsa kļošenēm, kā no „Limuzīns jāņu nakts krāsā”. Un sēž viņš javiņā ar blakusvāģi. Blakus savukārt jauna meiča puķainā gaišā kleitā, jostu ap vidu un princeses Diānas pričeni. Nu un šamējs dzenā moci uz vietas pa riņķi pie paša ūdens, kur tas līdz potītēm. Ā, un ir vasara, silts un saulains.

Šie abi mums saka: metamies iekšā jūrā ar visām drēbēm, izpeldēsimies, izšļakstīsimies. Nu, mani jau uz tādām lietām nav divreiz jāaicina! Jau grasos ar visām kedām bliezt pa viļņiem, kad druška parauj mani aiz rokas, un saka: kabatas iztukšo! Un es velku ārā savu mobilo, tad vēl kaut kādu I-podu, dodu druškai un saku: „Jā, te jau nav mūsu laiki, kad kabatas pilnas ar tehniku, te valda brīvība no aizspriedumiem un valdzinoša vienkāršība.”

{pic:2}

Nesanāca man izšļakstīties, jo modinātājs zvanīja. Bet sapnis vēl tagad, pēc pusnakts- kā dzīvs. Reti tik detalizēti atceros sapņus, parasti tas notiek ar tādiem, kuros izjūtu spilgtu pārdzīvojumu. Tādi, kas  paņem uz emocijām.

{pic:3}

Kaut kā mani baigi velk tie laiki. Tie septiņdesmitie, kuros manis vēl nebija un astoņdesmitie, kurus vairs neatceros. Skatos vecās Padomju laika filmas, un... Kaut kas tur ir! Komunistiskais režīms, pionieri, skolas formas un portfeļi... miliči, raibie paklāji pie dzīvokļu sienām un metāla vannas... Neteikšu, ka mani valdzina komunisms, izjūtu ilgas... varbūt pēc kopības sajūtas? Sirsnīguma? Vienkāršības?...

Nesen lasīju vienā žurnālā, kādas inovācijas un izgudrojumi parādījušies pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Bez dažiem no tām mūsu dzīve šodien nav iedomājama: mobilie telefoni, ķirurģijas implanti, dators un internets. Šodien mūsu dzīve ir tik ļoti modernizēta, ka mēs sūtam e-pastus kolēģiem, kuri sēž mums blakus, Ķīnā bērnus auklē un mājas uzkopj roboti... Bet tad tā visa nebija. Kā gan mēs izdzīvojām?!

{pic:4}

{pic:5}

Es uzaugu Šķērsielā. Ieliņā, par kuru uzņemtas divas Eiropā dāsni apbalvotas filmas un kura demonstrēta uz kino ekrāniem visā pasaulē. Pirmo melnbalto rullīti taisīja 1988. gadā, man bija tikai trīs. Otro- tieši pēc desmit gadiem. Astoņdesmito gadu veikumā ar sirdi izjūtama tā kopība, sirds siltums vienam pret otru un labklājība. Visi strādā, ko nu kurš- viens rušinās mārrutku dobē, cits loka kastītes, vēl cits nodarbojas ar mākslu. Otrā filma ataino šo pašu cilvēku dzīvi jau brīvā Latvijā. Bāc! Sacēluši augstus žogus, krutus namus, salīdzinās, kuram biezāks auto... Nebiezie tādi sadrūmuši, kaut kas nav...

{pic:6}

Laiks starp pirmo un otro filmu ir mana bērnība. Fantastika! Mēs lēkājām klasītes, mētājām oļus uz putekļainā ceļa, laidām papīra kuģīšus pa pavasarīgajiem strautiņiem. Kā vakar vēl atceros, kādus ar brāli kuģīšus grebām no priežu mizām un peldinājām pa grāvi... Būvējām štābiņus, kāpelējām pa kokiem un zagām kaimiņiem ābolus, līdz valdība iemainīja mums brīvību pret skrituļslidām un mobilajiem telefoniem...

{pic:7}

Es nekad neesmu dzīvojusi septiņdesmitajos, bet mani nepamet sajūta, ka tas ir MANS. Brīžiem mani nogurdina šodiena, mani nogurdina tehnoloģijas, kuras pārsteidz jo dienas jo vairāk.

Un vēl mani nogurdina vienaldzība, egocentrisms, kas kā melns smogs nolaidies pār cilvēci. Pat masaju cilts kareivji vairs nemedī lauvas un antilopes, bet izkrāpj naudu no lētticīgiem tūristiem..

Protams, ka es nemetīšu ārā savu datoru vai mobilo un man patīk braukt krutā  vāģī un regulēt karstumu eļļas radiatoram, nevis topīt krāsni. Bet... Kaut kā liekas, ka zāle tad bija zaļāka... Ehh, tie metāla trauciņi saldējuma bumbiņām! Apskaužu savu mammu, vecmammu..

„Labi ir tur, kur mēs neesam”, teica pārmijnieks no Mazā Prinča...

Laikam esmu kļuvusi pārāk sentimentāla, nostaļģiska. Jātinās gulēt. Varbūt sapnis ar jūru, moci un valdzinošo vienkāršību pie manis atgriezīsies... ;-)

Erika