Saldais ziemas miegs

Esiet sveicinātas „Māmiņu kluba” māmiņas un tēti!

Es jau stipri ilgi neesmu neko uzrakstījusi, taču cītīgi izlasu gandrīz visus rakstus „Māmiņu kluba” rakstus, un tur gan šad tad man ir ko piebilst! Es pati par vai katru aplūkoto tēmu varētu uzrakstīt garu jo garu savu pieredzi un viedokli, bet… ir ziema.

 {smallpic:1}

Šķiet, ka ziemā es vislabprātāk gulētu ziemas miegā kā lācis, un vēl pavisam nesen, pirms pāris nedēļām tieši tā arī jutos – neliedzu sev prieku, kamēr vien bija iespēja, gulēt no rītiem ilgi jo ilgi (abi ar dēlu esam lieli guļavas no rītiem), un lai citi par to domā un saka ko grib – ka tas nav labi un pareizi utt., utjp.. Tad lēnā garā modāmies, ēdām brokastis, un tad tik vien paspējām kā iziet laukā baudīt sniega priekus (ja vien neiegadījās kāda pavisam auksta diena), līdz sāka jau krēslot. Un tā visa diena kā pusmiegā, tiešām līdzīgi kā līdz galam neizgulētā ziemas miegā.

Tagad gan laikam esmu tā kā pamodusies – līdz ar garo brīvdienu beigām un saules atgriešanos, jūtu vairāk spēka un vēlmi darboties. Esmu pat pieteikusies autovadītāja kursiem, kas tūliņ sāksies!

 {smallpic:2}

Taču vislielākais prieks man šoziem ir – sniegs! Jo IR sniegs. Lai gan patlaban esmu jau ar palielu vēderu un vīra un divgadīgā dēla sniega aktivitātēs iesaistos maz, tomēr biezā sniega sega ir patīkams aizvadītā gada nogales un šī gada sākuma pārsteigums. Toties mazajam dēlēnam šļūkšana no kalniņa un pikošanās laikam pašreiz sagādā vislielāko prieku.

Iepriekš šķendējos, ka Rīgā nav, kur doties ar bērnu pastaigās bez suņu atstātajiem „sveicieniem”, automašīnu putekļiem un piedzērušiem kaimiņiem, bet izrādās, ka ir gan – gada nogalē mūsu ģimene pārcēlās dzīvot pašā pilsētas nomalē, un te ir gan uzkalniņi braukšanai ar ragaviņām, gan koki, gan svaigs gaiss un pat īstu zaķīšu atstātās pēdas sniegā.

Jāatzīst, ka es neesmu nekāda lielā aukstuma cienītāja, pašreiz pilnīgi pietiek ar neilgu pastaigu piesnigušā mežā. Toties man ļoti patīk sēdēt siltā istabā un vērot, kā aiz loga krīt sniegs. Protams, ir izņēmuma gadījumi, kuros sniega un ledus aktivitātes ir visai patīkamas – izbraucieni ar slēpēm pa mežu, slidošana vai vienkārši tusiņš mežā pilnīgi noteikti ir fantastiskas nodarbes, kurās it sevišķi jauka ir tā daļa, kad atgriežoties siltā telpā, var izbaudīt kādu siltu dzērienu un ziemas vakaru omulību.

Dažkārt varbūt ir labi uz laiku padzīvot kā „Sūnu ciemā” – tā sajutos, jo vienai ar bērnu no mājas laukā tikt gandrīz nav iespējams, bet pagaidām tas nekas, ja vien nav ikdienas nepieciešamība.

Novēlu visiem mazuļiem izbaudīt ziemas priekus tieši tagad, un vecākiem – nepalaist garām sniegotās dienas un prieku, ko tās sniedz mazajiem!

Kristiāna Kalniņa