Rodrigo adaptācija bērnudārzā!

Gribu padalīties ar pozitīvām emocijām. Rodrigo nu jau otro dienu ir uzsācis patstāvīgās bērnudārza gaitas.

Rodrigo pašlaik ir jau 3,1 mēnesis jauns. Visu laiku domāju, kā nu būs uzsākot b/d gaitas? Mani kā mammu satrauca dažas lietas. Visas mammas uztraucas, katrai sava sāpīte. Es pastāstīšu savu.

Es biju pārliecināta un zināju, ka Rodrigo patiks iet uz b/d un paliks labprāt. Es vairāk satraucos par ko citu. Pa manu galvu visu laiku šaudījās domas. Ko Rodrigo teiks un darīs, kad redzēs, ka citi bērni raud un negrib paliks b/d? Vai arī mans bērns nesāks šaubīties, ka b/d ir kaut kas biedējošs?

Es jau iepriekš Rodrigo stāstīju, ka b/d varēs iepazīties ar bērniņiem, spēlēties ar jaunām mantiņām. Dēliņš bija sajūsmā un gaidīja ar nepacietību, kad varēs iet uz b/d un izmantot krāsu zīmuļus un citas lietas, ko kopā iepirkām priekš b/d.

Pirmajā rītā dēliņš bija sakautrējies noģērbās pie sava skapīša. Rodžītis visu laiku stāstīja man, ka konkrētais skapītis ir viņa un tur stāv viņa drēbītes. Iepazinās ar audzinātāju un devās pie grupiņas biedriem. Es nedaudz pastāvēju un paskatījos. Tad iegāju grupiņā un pateicu, ka es 12:30 pirms pusdienlaika atbraukšu viņam pakaļ. Dēliņš mani apskāva iedeva buču un pateica, ka esmu vismīļākā mammīte pasaulē. Cik mīļi,  man palika tik silti ap sirsniņu. Pēdējā laikā Rodrigo bieži saka šo frāzi, ka esmu vismīļākā pasaulītē. Pagriezos un gāju projām, dēls palika spēlējoties.

Cik es jutos labi un mierīga, ka dēls neraud. Kaut gan grupiņā bērniņi bija pēdīgi un daži raudāja un sauca mammīti. Sirds sažņaudzas, kad redzu raudošu bērnu. Aizbraucu mājās un sadarīju mājas soli un nepaspēju attapties, kad jau jābrauc pakaļ mīļajam dēliņam.

Kad atbraucu uz b/d priekšā grupiņas priekštelpā gaidīja jau citi vecāki. Visi skatījās caur durvīm, ko dara viņu atvasītes. Bērni pusdienoja, tik man rakaris jau spēlējās ar mantiņām. Grupiņā bija arī vieni vecāki tētis ar mammu, kuri stāvēja pie durvīm vērojot, kā viņu dēls sēž stūrīti un skatās grāmatu. Dzirdēju bērniņa tēvu sakām savai sievai: „Mūsu dēls izskatās skumīgs.” Uz ko bērna mamma atbildēja: „Jā Tev taisnība, skaties viņš viens pats skatās grāmatu!”  Kad viņi pasauca savu dēlu viņš atskrēja pie viņiem un sāka raudāt. Bērns raudāja aiz priekiem un teica mammai : „Mammu, mammu es domāju, ka Tu nekad man neatnāksi pakaļ! „Tas bija tik aizkustinoši un patiesi, ka visi pārējie vecāki ieskaitot mani apraudājās. Tik emocionāls brīdis.

Tad arī mans mīļumiņš atskrēja pie manis , bet neraudāja! Audzinātāja aprunājās ar mums pastāstīja, ka man nav par ko satraukties. Tik atvērts un komunikabls bērns, ka tiešām prieks. Rodrigo visu rītu audzinātājai ir palīdzējis mierinot bērniņus. Gājis klāt glaudījis galviņu , apmīļojis un teicis : „Nekas neraudi! „Audzinātāja teica, ka tik mīļu bērnu nav redzējusi vēl, viņa kopā ar bērniem ir aplaudējušu, ka Rodrigo tik mīļš un gādīgs.

Dēls arī pats stāstīja, ka bērniņus mīļojis, jo viņi raudāja. Cik patīkami dzirdēt, ka bērns jutās labi pirmajā dienā.Otrais dienas rīts arī mums pagāja labi . Noģērbāmies piegājām pie grupiņas durvīm , kur auklīte sagaidīja mūs un teica, ka šorīt mammām nevajag iet grupiņā iekšā. Tad es atkal pietupos apskāvu mazo un teicu, ka tagad es iešu prom, bet 12:30 būšu atkal pakaļ . Dēls teica, jā labi pagriezās un gāja rotaļāties. Tad apstājās un atskrēja pie manis atpakaļ un teica , lai iedodu bučiņu. Tad pajautāja, vai drīz nākšu pakaļ? Es teicu nepaspēsi attapties , kad būšu atpakaļ! Tad dēls aizgāja. Cik labi , ka tik mierīgi notiek šķiršanās , ka nevajag raudāt. Man tiešām tas ir liels atvieglojums, jo bērna asaras ir tik ļoti sirdi plosošas , ka traks var palikt.

Pagaidām b/d gaitas uzsākot mums iet labi! Iespējams , ka nākošajā nedēļā uz beigām atstāšu ilgāk arī uz diendusu.