Robežu noteikšana

Tik sen nebiju iegriezusies bibliotēkā.. Kaut kā galīgi nesanāca laika, un arī lasīšanai īsti laika vairs nav, jo vakaros, kad bērni beidzot aizmiguši, bieži vien arī es izvēlos iet gulēt, tā teikt -palutināt sevi ar ekstra miega devu.

Bet pagājušo nedēļu mani uzrunāja atvērtas durvis. Bibliotēka mums atrodas vienā ēkā ar bērnudārzu, un mēs ar mazajiem uz turieni dodamies spēlēties (tagad, kad bērnu dārzs nestrādā) Bija pusstunda līdz slēgšanai, turklāt vienīgā diena, kad bibliotēka strādā līdz 19:00, tā nu es izdomāju - tā ir zīme, ka man šodien te jāieiet. Bez konkrētām vēlmēm, tikai paskatīties, ja nu kas iekrīt acīs..

Kaut gan nē, viena vēlme gan man bija, un tā iešāvās prātā līdzko biju pārkāpusi slieksnim. Māmiņu Kluba mājaslapā tieši nesen bija raksts par Mihaelas Glokleres grāmatu  „Bērns”, un es ļoti gribētu to izlasīt. Bet mazā lauku bibliotēkā loģiski, ka šīs grāmatas nav, ceru - ka "vēl nav", bet pēc kāda laika būs.

Tukšām rokām prom negribējās iet (tā teikti - uz atgriešanos), tāpēc es izvēlējos divas grāmatiņas- par un ap bērniem. Un tā kā tas ir mans blogs, kurā drīkstu rakstīt par ko es gribu, šoreiz dalīšos nelielos iespaidos. Var to saukt arī par reklāmu, ja ir tāda vēlme.

{pic:1}
Šo grāmatu ir sarakstījis Jans Ūve Roge. "Bērniem nepieciešamas robežas". Kas mani pārsteidza iesākumā, ka tā ir jauna grāmata, latviski izdota tikai šogad.

Grāmata ir ne tikai pārdomas rosinoša, bet tajā pašā laikā arī patīkama kā lasāmviela, ar ļoti daudziem stāstiem iz dzīves, kā piemēriem - parādot, kāpēc ir vajadzīgas robežas, un kas notiek, ja šo robežu trūkst.  Es pat dažos piemēros atradu tik pazīstamas situācijas, un tāpēc ar lielu interese lasīju, kā labāk būtu reaģēt. Noteikti gan jāmin, ka autors nedod nekādas receptes, jo tādas vienas vienīgas pareizās jau nemaz nav, kad iet runa par bērniem. Katra situācija ir savādāka, bet saprotot pašu svarīgāko - robežu vitālu nepieciešamību, tālāk var domāt, ko darīt, kā reaģēt..

Piemēru daudzums ļoti paceļ grāmatas vērtību, jo kuram gan gribas lasīt sausu teoriju vai pārspriedumus par robežu noteikšanu.. Nevienam. savukārt daudzie piemēri, stāsti par vecāku un bērnu attiecībām, palīdz arī pašai izveidot savu viedokli par tēmu.

Daži citāti, iz grāmatas..

"Ja bērnam nenosaka likumus un robežas, tas nozīmē, ka viņu intelektuāli un emocionāli pārslogo. (..) Tas, kurš meklē robežas un cenšas tām pielāgoties, ir gatavs jaunas pieredzes uzkrāšanai. Robežas bērniem norāda, kas viņi ir un cik tālu drīkst iet. Tajā pašā laikā tās parāda, ko viņi vēl neprot. Robežstabi ir kā bākas, kas kādu laiku liecina par drošiem ūdeņiem, virza uz citiem ūdeņiem, vai norāda, ka ir sasniegta atklāta jūra, kur jāmeklē citas koordinātas, uz kurām varētu paļauties."

"Robežu noteikšana nozīmē bērniem "ļaut", viņus "atlaist" un iedrošināt iejusties savā lomā."

Robežas mainās, tās nav nospraustas uz mūžu, un tā kā bērni aug tik ātri, tad arī robežas mainās līdzi tādā pašā ātrumā. Un jāatceras, ka ne tikai bērnam ir jāievēro nospraustās robežas, tas jādara arī mums, vecākiem. Bērnam ir jājūt, ka uz mums var paļauties, ka ir robežas, kuras ir stingras, un nepazudīs, atstājot mūs bez pamata zem kājām.

Vairāk gan nerakstīšu, citādi neviens līdz galam neizlasīs, jo būs par garu.. Bet ja kādreiz sanāk laiks un iespēja, palasiet šo grāmatu.

Otra grāmata arī ir fantastiska! Kaut arī daudz ko no tajā rakstītā esam jau darījuši, es uzzināju arī kaut ko jaunu, un domāju, kāpēc gan mūsu ceļi nekrustojās agrāk..

Bet par to kādu citu reizi :)