Personīgā pieredze - "Piedzīvojums" ar zirnekli

Viss sākās ļoti nevainīgi.. Bijām virtuvē un ienākot istabā redzēju, ka pāri istabai čāpo neliels zirneklītis, nodomāju parādīt dēlam. Viņš rāpoja viņam pakaļ, ņēma mašīnas malā, lai zirneklītis nelien uz mašīnām, pat līda zem gultas un ar bateriju skatījās, kur paliek mazais kājainis. Tad zirneklītis aizlīda prom un abi gājām uz virtuvi mizot kartupeļus priekš vakariņām.

Sāku mizot un Armands aizgāja uz istabu spēlēties.. pēc brītiņa dzirdu, ka dēls sāk drausmīgi raudāt. Atnākot pie manis uz virtuvi, aizrīdamies saka:"Es sabaidījos!" Kad prasu no kā, tā arī nekā neteica. Tad teicu, lai parāda no kā tad bērns sabijies. Aizveda mani uz istabu un uz paklāja ieraudzījis mazu melnu, nokritušu diedziņu un sadomājies, ka tas ir zirneklis! Es paņēmu un izmetu to nelaimīgo diedziņu...

Viss bija labi, līdz pašam vakaram, kad atkal atsākās histērija un paniskas bailes no zirnekļiem. Izrādās, ka tas nelaimīgais kustonītis bija ielīdis dēla lielajā mašīnā un nomiris.. un ceļot mašīnu, tas izkrita laukā, es to pacēlu un izmetu miskastē. Tad nu sākās īstā "jautrība"! Nekādi nevarēja nomierināties un nelīdzēja nekas. Tiklīdz nomierinājās, tā atkal ieraugot kādu mazu melnumiņu sev uz rokas, tā bļāva atkal.. ēda šokolādes sieriņu, šokolādīte nokrita uz gultas (šoreiz gultas veļa leoparda rakstā un nebija tik viegli pamanīt), vēlāk pats to ieraudzīja un sadomājās, ka atkal ir zirneklis - visa bļaušana sākās no gala.

Vīrs vēl sabļāva uz mani, kāpēc es rādīju bērnam zirnekli, ka šitādas histērijas pēc tam Armands taisa. BET man mūžam prātā neināktu, ka pēc tam būs tāda reakcija.. tak nebija pirmā reize, kad redzēja zirnekli. Ir redzējis visādus kukaiņus, tārpiņus, mušas - nulle emocijas bērnam.

Mēs jau sagatavojāmies, ka būs negulēta nakts un bērns murgos, bet par laimi viss bija mierīgi.. tikai no rīta, kad jau bijām saģērbušies un paēduši brokastis, tad Armands atkal sāka pētīt apkārtni vai neparādās zirneklis... Saku, ka zirneklis ir beigts un sen jau izmests miskastē, un ka zirneklīši neko pāri nedarīs, ka nekož - tad nu atkal ir miers un cerēsim, ka tā arī paliks.

Es parasti ļauju zirneklīšiem turpināt savu ceļu, jo man bērnībā tika mācīts, ka zirneklītis mājās nes svētību...

Es domāju, ka bērnam būtu jāpastāsta un jāparāda dzīvās radībiņas... nu izņemot tiešām bīstamos - čūskas. Bija pagājušajā vasarā gadījums par kuru tiešām paliku nikna uz vīramāti! Pa spraudziņu pagrabā uz trepēm bija ielīdis maz zalktītis, kuru vīramāte paņēma un nesa iekšā dzīvoklī, lai parādītu Armandam.. labi, ka es to ieraudzīju (bet bērns nepaspēja apskatīt "eksponātu") un iztriecu vīramāti laukā ar visu čūsku un piekodināju, lai kas tāds neatkārtotos! Piebildīšu, ka viņa ir kā apsēsta ar mīļumu uz visu dzīvo :D bet tas nav iemesls, lai stieptu čūskas mājā!

Tā.. izplūdu "pāris" vārdos :)

Anita

bilde no www.studija.lv