Personīgā pieredze- kā atvadīties no knupīša!

Mūsu bērns ilgi negribēja knupi lietot. Es viņu nevainoju, jo krūts taču ir daudz labāka „manta” nekā kaut kāds gumijas gabals (kompliments sev!).

Taču pienāca brīdis, kad knupis bija vienīgā iespēja – bērns tik bieži naktīs cēlās, nomierināt varēja tikai ar krūti, svars auga griezdamies, tad vēl uz vakarpusi sāka atgrūst apēsto, jo visa bija par daudz. Dakteres ieteikums bija, ka kaut kā jāiemāca knupi lietot. Bērnam bija 7 mēneši, kad sākām naktīs piespiest knupi pieņemt krūts vietā. Pēc pāris nedēļām šī lieta tika akceptēta, un man jau radās jautājums – kā mēs no tā tiksim vaļā, vai tas nebūs grūti, kādas metodes izmantot.

Knupi sāku bērnam piedāvāt arī laukā ejot, jo sākās aukstais laiks, ja nu uznāk raudiens, lai nesarauj auksto gaisu. Knupi lietoja arī, braucot automašīnā, tā kā bērns iemiga tikai uz vēdera, taču autokrēsliņā tādas iespējas nebija. Knupi nepiedāvāju, ja bija uznākusi dusma, tad mēģināju vai nu novērst uzmanību, vai piedāvāt krūti – jebkurā gadījumā, lai dusmas padzīt palīdzētu es, nevis knupis.

Neilgi pirms gada vecuma pirmo reizi pamanīju, ka bērnam pirms aizmigšanas nevajag vairs ēst krūti (ēdot neaizmiga, bet ieradums kā tāds bija), bet pietiek ar knupi. Mani tas zināmā mērā aizvainoja. Paralēli tam piefiksēju, ka bērns bez vajadzības mēdz knupi bāzt mutē un tā staigāt pa istabu. Nolēmu – ir īstais laiks sākt atradināt.

No sākuma domāju, ka būs ļoti viegli, jo varēšu mierinājumam dot krūti, taču bērns knupim bija jau pieķēries, tātad metode „pazuda un viss” nederēs. Sākām pakāpenisku atradināšanu. Pirmajās pāris dienās nedevu, braucot automašīnā, pēc tam nedevu, laukā ejot, tad pārstāju dot, iemiegot uz diendusu, to bērns akceptēja ātri, pēkšņi sākot iemigt pie krūts. Bija pagājusi nedēļa un nu knupi vajadzēja vien, kad pamodās naktī.

Iemigšanai uz nakti arī vairs nevajadzēja. Kad jutu, ka lielas raudāšanas nebūs, knupi nedevu, ja jutu, ka tuvojas lielā raudāšana par to, ka knupi nedodu, knupi devu – acīmredzot intuīcija, kas pasaka priekšā, kādas pretenzijas gaidāmas. Nedēļas laikā naktīs knupi vairs nevajadzēja, pakāpeniski bija atradinājies. Tomēr mainījās kas cits - vienai krūts ēšanas reizei, kas mums bija saglabāta laika posmā no 7 mēnešu līdz gada vecumam, klāt nāca otra, bērns plkst.2 modās un nepakam nebija vairs iemidzināms savādāk. Pie sevis nodomāju – man tāpat jāmostas naktī, lai to knupi sameklētu, atšķirības nav, vai dodu krūti vai knupi meklēju, vismaz tādā veidā knupis nebūs vairs nepieciešams.

Šādi 2 nedēļu laikā „bez sāpēm” no knupja atvadījāmies.

Protams, rodas jautājums – kāda atradināšanās, ja krūts palika. Bet es uz to visu raugos mazliet atšķirīgi dēļ tā, ka ar krūti man barot nav bijis problēmu un par krūts ēšanu biju pārliecināta – bērns pats pateiks, kad viņam tas vairs nav vajadzīgs.

Manuprāt, par labu "nostrādāja" arī fakts, ka atradināšanas laiks sakrita ar vecā knupja "derīguma termiņa" beigām, bet vietā nopirku lateksa knupi, lai gan līdz šim bērns lietoja silikona. Jaunais knupis bija viscaur no šī lateksa materiāla, nebija vairs plastmasas maliņas, līdz ar ko bērns knupi sākumā vispār pieņēma kā rotaļlietu.