Pārsteigumi viens pēc otra

Tu netici Ziemassvētku brīnumiem? Tie tiešām notiek arī dzīvē! Lai gan Ziemassvētkos māmiņai Rebekai gadījās dažādi gadījumi, prieks bija neizmērojams! Par ko? Lasi un uzzini!

Šie Ziemassvētki bija īsts trakums. Prieki mijās ar bēdām un slodze ne pa jokam. Šogad sapratu jēgu, kāpēc ir otrie un trešie Ziemassvētki.  Divas dienas pirms svētku vakara manam draugam ieskatīja beidzot bērna pabalsta otro daļu, bet to viņš no manis paturēja noslēpumā, jo bija izdomājis piepildīt manu sapni un nopirkt man mašīnu, lai es nejūku prātā, četrās sienās sēžot un esot pilnībā atkarīga no viņa. Nu, lūk, bet nu par tādu summiņu mašīnu diemžēl neatrada, tāpēc nopirka man jaunu telefonu, jo mans vecais bija pilnīgi izjucis, dažreiz strādāja, dažreiz atteicās darboties.  Tā nu Ziemassvētku rītā saņēmu dāvanā jaunu mobilo un biju priecīga bez gala.

Tajā rītā notika brīnums. Draugs piegāja pie datora, iegāja savā totalizatora mājas lapā un ieraudzīja, ka no vakar uzliktā 1ls ir vinnējis 500ls. Un tas nozīmēja, ka man sapnis par mašīnu piepildīsies.  Biju vienkārši starā. Bet mašīnas meklēšanu atlikām uz vēlāku laiku, jo jādodas ciemos.

Ziemassvētkus braucām svinēt pie drauga vecākiem.  Paceļam notika neliela avārija, mums nokrita priekšējais ritenis un sanāca mazliet pašļūkt pa šoseju. Viss beidzās labi, bet varēja būt visādi, par laimi ne blakus, ne aiz muguras neviena cita mašīna tobrīd nebrauca.  Beigās izrādījās, ka ķibele nemaz nav tik liela un ātri vien visi nokļuvām svinību vietā. Nu Ziemassvētku vakars, kā jau parasti, ar dāvanu dalīšanu un pārēšanos, nekas īpašs.

Nākamā diena iesākās ar to, ka es sastiepu muguru, sāpēja tā, ka ne paelpot kārtīgi var, ne pakustēties, nu gluži, kā komēdijās rāda.  Nogulēju nekustīgi piecas stundas un pārgāja. 

Nākamajā dienā bija jābrauc apsveikt mani opīši, atkal dāvanu dalīšana un pārēšanās.  Aiznākamajā pie maniem vecākiem un atkal tas pats stāsts.

Kad visi svētki bija ar visiem nosvinēti, tad mans draugs ķērās pie mašīnas meklēšanas, tā kā man gluži vienalga kāda, galvenais, ka kustas uz priekšu, tad meklēšanā īpaši neiesaistījos, neesmu jau nekāda princese, kurai vajag nezin ko,  ļāvos pārsteigumam.  

Galu galā tiku pie 97. gada Opelīša. Esmu ļoti apmierināta.  Daudzi jau pārmet, ka esam neapdomīgi , ka pērkam otru mašīnu, jo tā jau  bieži vien dzīvojam, ēdot kartupeļus ar neko un mokāmies ar naudas problēmām.  Taču tad es paskaidroju, savas neatkarības tieksmes, un to, ka otra šāda iespēja tuvākajos 15 gados neradīsies, un, ja nenopirksim tagad, tad varētu teikt, ka nenopirksim nekad.

Nu lai tā mašīna, kaut bez benzīna stāv pagalmā, bet viņa vismaz ir un līdz ko ir kaut kāda naudiņa, es atkal varu ar viņu braukt. Turklāt viņai ir daudz mazāks degvielas patēriņš kā drauga mašīnai, un, ja būs jābrauc garāki gabali, ietaupīsim.

 Vakar aizbraucu uz MK māmiņu tusiņu un biju sajūsmā, cik forši ir tāda brīvība, sevišķi, kad ārā putenis, bet es siltā autiņā.