Pārdomas par labdarību un ziedošanu

Vakar izlasīju rakstu ar aicinājumu ziedot BKUS bērnu Gaiļezera slimnīcai. Pievienotie komentāri man kārtējo reizi lika aizdomāties. Arvien vairāk dzirdam par dažādām labdarības akcijām un aicinājumus palīdzēt bērniem, sirmgalvjiem, trūcīgajiem u.c. 

Šajā jautājumā cilvēki netīši tiek iedalīti dažādās kategorijās - ziedotājos, brīvprātīgajos, projektu realizētājos un tajos, kam palīdzība nepieciešama. Tik daudz ir dzirdētu stāstu par to, kā ziedotie līdzekļi vai lietas tiek nelietderīgi izmantotas vai tiek izmantotas citiem mērķiem. Tas ziedotājos rada apbēdinājumu un vilšanos. Retais no viņiem piedalīsies kādā no nākamajām akcijām. Tomēr vairums ziedojumu sasniedz savu mērķi un tas ziedotājos rada gandarījumu.  Vislabākais piemērs ir fonda „Ziedot” rīkotā „Labestības diena” un akcija „Eņģeli pār Latviju”, kad labajam vienojas ļoti daudz cilvēku.

„Tikpat svarīgi kā vākt naudu, ir piedalīties, lai būtu piedalīšanās sajūta. Piedaloties labajā, mēs kļūstam labāki. Sēžot un pukstot, ka visi zagļi, mēs paši sevi apzogam” (G.Meluškāns)

Ziedot vai nē ir katra indivīda paša ziņā, bet vai mēs ikdienā aizdomājamies, cik ātri varam nokļūt mainīgās lomās – no ziedotāja kļūt par lūdzēju? Arī es esmu bijusi abās pusēs un vairakkārt izvērtējusi materiālās un garīgās vērtības un to, kā tās ietekmē mūs patreizējos ekonomiskajos un politiskajos apstākļos.

Pateicos visiem ziedotājiem, labdarības pasākumu atbalstītājiem, brīvprātīgajiem un organizētājiem par Jūsu ieguldījumu citu labā. Labi darbi allaž dara pasauli gaišāku, turklāt visi labie darbi, kas veikti nesavtīgi un no sirds, nes gandarījumu un labais atgriežas desmitkārtīgi!

Desmitā tiesa - tas ir bauslis, ko ievēro vairums ticīgo cilvēku, atdodot 10-to daļu savu ienākumu baznīcai. Kādam tie ir lati, citam tikai santīmi. Tas nav būtiski, svarīgākais, ka tas nāk no sirds. Kādā diskusijā par šo tēmu, dzima atziņa, ka tas ir diezgan grūti kādam atdot daļu savu ienākumu, kaut tie būtu 80 santīmi (no 8Ls bērnu pabalsta) vai tie ir sūri pelnītie 12 lati ( no minimālās darba algas). Mēs daudz diskutējām līdz nonācām pie secinājuma, ka mēs paši varam izvēlēties veidu, kā ieturēt desmito tiesu. Ja tā ir maza summa to var krāt un atdot kādam brīdī, kad šī nauda ir ļoti vajadzīga. Uzkrāto desmito tiesu var ziedot, var atdot tuvam radiniekam, kam trūkst līdzekļu vai kaimiņos dzīvojošam sirmgalvim. Pati arī izmēģināju šo veidu praksē – tiešām sanāk lietderīgi izlietota nauda, gandarījums, sniegta palīdzība un apziņa, ka nauda nevalda pār manu garīgo pasauli.

Sēžot auditorijā, mēs veicām eksperimentu – katrs iedod savam blakus sēdētājam kādu naudas summu, ko katrs tajā brīdī bija gatavs iedot otram – svešam, nepazīstamam cilvēkam. Galvenokārt tās bija 50 santīmu un 1 lata monētas, bet sajūta neaprakstāma.

Atcerieties, ka lietas ne vienmēr ir tādas, kā tās izskatās! Tā ir atziņa, kas pavada mani ik uz soļa un pieņemu, ka šos vārdus mēs katrs varam attiecināt uz sevi.