Par to, kā ir , kad visa par daudz...

Pagājušajā nedēļas nogalē man atsākās studijas maģistrantūrā, veikli atskurbinot vasaras laisko domāšanu un pārslēdzoties uz ritmu, kāds man jau pazīstams gadiem – saspringts darbs un visai maz atpūtas, ko cenšos baudīt no visas sirds.

Uz universitāti neaizbraucu, jo tajā laikā mācījos  smilšu spēļu terapiju, tā parādot savās tās dienas prioritātes. Vakarā krietni nogurusi atnācu mājās, bet iedvesmas spārnota, internetā pāris stundas vēl meklēju teikas un leģendas par vilkiem, pēc tam  līdz naktij stāvēju pie plīts, cenšoties rudeni iedabūt burkās un reibstot krāsu un garšu mākoņos... pēc tam ar vīru noskatījāmies romantisku filmu un iedzērām vīnu.... no rīta zaptes podu epopeja turpinājās un pa vidu vēl pamanījos šo to ēdamu uzmeistarot vakarā gaidāmajai ballītei, kas bija par godu vīra dzimšanas dienai. Jā, visur pa kājām maisījās  bērni un kaķi, savu tiesu prasīdami.... tāda pilna dzīve, pārpildīta, kā trolejbusā, kurā braucot, pats uz savām kājām vari nebalstīties, bet šīs viltus ērtības nevairo labsajūtu realitātē.

Nu klāt pirmdiena un skaidri apzinos, ka nedēļas nogales skrējiens bija kā iesildīšanās mēģinājumam nostāvēt kājās brīdī, kad lavīna aprok. Darbi, mācības, ģimene, bērni, galu galā – es pati – tas viss nupat ar pilnu joni prasa laiku un spēku, ne vienmēr pretī dodot augļus. Un – ko lai atmet ko – patur šajā brīdī, kad nesamais par smagu? Domāju, ka katram cilvēkam vismaz dažreiz mūžā ir radusies doma, ka viņš vairs nespēj nest to, ko dažādu apstākļu vadīts, pats pacēlis.

Kā stāvēt, kad nav spēka, kā peldēt, kad atvarā esi līdz ausīm? Kā dzīvot pilnvērtīgi, kad nav ne emocionālo ne fizisko resursu, lai izdarītu visu, kas darāms?

Dažas idejas, kuras man palīdz – ņemiet, cienājieties, izmantojiet – lai iet pie sirds! Un – pievienojiet savas, lai mums katram un katrai tiek pa gabaliņam citu spēka un iedvesmas!

1. Kad vairs neko nevaru, paņemu pauzi – 10 – 20 minūtes vissvarīgākās neko nedarīšanas – pasēžu parkā uz soliņa un vēroju – cilvēkus, augus, dzīvi. Mājās apguļos vai ieeju dušā. Trīsdesmit minūtēs es nespēšu apgāzt kalnus, bet tāda maza pauze ļauj atpūtināt kājas, ja neko vairāk...Ja nav 30 minūšu, jāizmanto 5 minūšu pauze!
2. Katru vakaru vismaz 10 minūtes palasu kaut ko sirdij. Tā kā vairumu grāmatu nav iespējams lasīt tik īsu laiku ( bet, ja lasīsi stundām, tad nākošā diena garantēti būs grūta) , tad es pārlasu savas bērnības iemīļotās grāmatas – gaisīga literatūra, starp citu , bieži pamācoša un iedvesmojoša!
3. Miegs ir pēdējais placdarms, no kā neatkāpjos, tātad, nestrādāju, nemācos  uz miega rēķina un arī naktsballes apmeklēju tikai galējas aizrautības brīžos, ja otrā dienā varu „atpūsties no vētrainas atpūšanās”
4. Katru dienu izdaru kādu reālu, vienkāršu darbu, kam redzams rezultāts, piemēram, sakārtoju vienu (tikai vienu, nevis visas!!!!!) atvilktni vai plauktu; uztaisu kaut vai 5 burkas zaptes, lai rīt nav jātaisa 10; izlasu kaut vai pāris lapaspušu zinātnisko rakstu ( brr, tie dažreiz jau sapņos rādās, bet- ja vēlos kaut ko cilvēkiem iedot, tad pašai jāmācās vien ir, vai ne? )
5. Visus darbus (lielos un nozīmīgos) cenšos darīt laicīgi, jo vienmēr jau kaut kas gadās neparedzēti un tad rodas stress.
6. Lūdzu palīdzību visiem un visur, kur tas nepieciešams (vīrs kolosāli prot atrast man svarīgu literatūru internetā, bērni – paēdināt kaķus vai palīdzēt citos sīkos darbiņos)
7. Rakstu uz papīra darbus, kas jādara un izsvītroju izdarīto – pirmais process ir gauži nepatīkams, toties svītrošana silda sirdi!
8. Paļaujos uz sevi un to, ka „ja kāds kaut kad ar kaut ko tādu ir spējis tikt galā,  kādēļ lai tā nebūtu es?”
9. Mēģinu savu iespēju robežās saglabāt humora izjūtu

PS. Tie tikai daži ieteikumi sev pašai un Jums, darbīgās, feinās sievietes un vīrieši, kuri lasāt manas pārdomas.  Vēlreiz ierosinu – pievieno savu „izdzīvošanas formulu” – kas tev palīdz tikt galā ar dzīvi brīžos, kad visa kā ir par daudz  - tā taču mēdz notikt, vai ne?